Šapiro Bernards (1888, Daugavpils — 31.12.1966, Jeruzaleme) — androlog. Uzaugis ortodoksālā ebreju ģimenē; saņēmis pilnu talmudisko izglītību līdz 18 gadu vecumam. Pēdējos šī laika gados studēja Knesset Israel ješivā Slabodkā (Kauņa). Tur viņš iepazinās ar Mussar doktrīnu, kas viņu ietekmēja visa mūža garumā. Rogačovas gaons I. Rozins atbalstīja viņa vēlmi studēt medicīnu.

1913.–19. gadā studēja medicīnu Cīrihes universitātē, pēc tam gadu pilnveidojās Vroclavas dermatologijas departamentā (Silēzija). Pēc augstskolas beigšanas divus gadus pasniedza dermatologiju Vroclavas universitātē. Pēc tam atgriezās Berlīnē, kur apprecējās un iestājās darbā Magnusa Hiršfelda Seksuālo zinātņu institūtā. Mainīja specializāciju no venerologijas uz andrologiju, koncentrējoties uz vīriešu nepilnīgi attīstīto dzimumorgānu, priekšlaicīgas ejakulācijas un impotences ārstēšanu kopumā. Šajā kontekstā pētīja jaunās zāles pregormons darbību un izstrādāja uz tās pamata divas jaunas zāles: testiforanu un preiakulīnu. Pirmais aprakstīja gonadotropā hormona ietekmi uz nepilnīgi attīstīto sēklinieku nolaišanos. Šī ārstēšanas metode ir efektīva līdz šim.

Pēc Hitlera varas nodibināšanas Š. un viņa ģimene izvairījās no vajāšanas kā Šveices pilsoņi, bet Š. zaudēja darbu pēc tam, kad institūts tika izlaupīts. Atvēra andrologijas praksi Cīrihē. Tas, ko viņš pieredzēja Vācijā, lika viņam Šveicē atvērt Mizrahi nodaļu, cionisma garīgo centru.

1940. gadā pameta Eiropu un pārcēlās uz ASV. Nokārtojis ārstu eksāmenus svešā valodā, sāka praktizēt kā andrologs. Viņa prakse bija veiksmīga, viņš arvien vairāk ārstēja ebreju pacientus saskaņā ar ebreju likumiem.

1951. gadā pārcēlās uz Jeruzalemi, dibināja un vadīja Endokrinologijas departamentu universitātē, kur īpaša vērība bija pievērsta androlojas jautājumiem. Šajā amatā strādāja līdz nāvei. Š. kapakmenī ir rakstīts: „Viņš bija Slabodkas audzēknis līdz mūža beigām.“

V. Šaldova

http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/12703271?dopt=Abstract//