LIPŠŪCS Aleksandrs (1883, Rīga – pēc 1960, Santjago), fiziologs, onkologs. Ieguva medicīnas izglītību Berlīnes, Cīrihes un Getingenas universitātēs (1901-07). Strādāja par ārstu epileptiķu patversmē Šveicē (1908); bija asistents farmakoloģijas un fizioloģijas katedrās Getingenas, Bonnas, Bernes universitātēs; 1915-19 privātdocents Bernes universitātes Fizioloģijas katedrā; 1919-26 profesors un fizioloģijas nodaļas dekāns Tartu universitātē Igaunijā. No 1926. g. Čīlē Konsepsjonas universitātē (Santjago), kur strādāja līdz 1936. g. 1937-60 Čīles Nacionālā veselības dienesta Eksperimentālās medicīnas institūta direktors. Bija Čīles sabiedrisko sakaru ar PSRS biedrības prezidents.
L. zinātniskie darbi veltīti fizioloģijas, endokrinoloģijas, eksperimentālās medicīnas, onkoloģijas, nāves fizioloģijas (1915), dzimumdziedzeru iekšējās sekrēcijas (1924), olnīcu transplantācijas (1930), steroīdo hormonu ietekmes uz audzēja procesu (1950) problēmām. Daudzus gadus L. nodarbojās ar eksperimentāliem audzējiem un dzimumhormonu kancerogēno un pretaudzēja iedarbību. Grāmatu autors: «Kāpēc mēs mirstam» (1914, krievu tulk. 1925), «Zinātne un Visums» (1939), «Trīs mūsdienu mediķi – Pavlovs, Freids, Šveicers» (1958) u. c. Karaliskās Medicīnas biedrības (Lielbritānija) goda loceklis.