Lipkins Ārons-Iciks (14.09.1913, Smiltene, Vidzemes guberņa ― 27.07.1941) ― vijolnieks, Spānijas kara dalībnieks. Dzīvoja Valmierā. Tēvs ― Israēls Lipkins. Aktīvs «Latvijas politieslodzīto biedrības» dalībnieks ― nelikumīgas revolucionārās kustības Latvijā. Tika arestēts, taču, glābjot sevi no pret viņu ierosinātas krimināllietas pēc 71. panta (vēlāk nonāca zem 1939. g. amnestijas), svešā vārdā (Levinsons) 1935. g. decembrī nelegāli izbrauca uz Igauniju, tad uz Prāgu, no kurienes tika izraidīts uz Austriju. No 1936. g. jūnija dzīvoja kopā ar citiem Latvijas politiskajiem bēgļiem Parīzē. Mācījās Parīzes konservatorijā vijolspēlē. No 1937. g. cīnījās Spānijā Starptautiskās brigādes pretтanku baterijas sastāvā. 1937. g. jūlijā tika iecelts par seržantu, bet pēc vairākām veiksmīgām kaujām saņēma leitnanta pakāpi. 1938. g. martā tika ievainots Aragonas frontē. Pēc ilgstošas ārstēšanas izgāja virsnieku kursus, 1939. g. piedalījās Interbrigādes pēdējā kaujā Spānijā, pēc kuras nonāca spāņu bēgļu nometnē. Viņa kaujas biedri: Antons Purainis, Eduards Upeslejas, Konrads Ribukovs, Jānis Kadikis, Filips Ero, Boļeslavs Dukalskis, Matelis Kregtals, Mihals Tihomir, Jānis Cinis, Samuels Rudins, Mārtins Andersons. Kopā ar viņiem L. nokļuva internēto nometnē «Argeļ-sūr-Mer», no kurienes tika pārvests uz nometni «Gursa». 1940. g. martā piedalījās Latvijas ieslodzīto bēgšanas organizēšanā no nometnes, tika notverts un ievietots nometnē «Vernē». No nometnes sazinājās ar radiniekiem Latvijā. Latvijas IeM atņēma L. pilsonību 1940. g. 28. martā, taču piekrita izsniegt dokumentus iebraukšanai valstī. 1941. g. L. atgriezās Latvijā. No Otrā pasaules kara sākuma bija strādnieku gvardes politruks Igaunijas frontē. Gāja bojā tautas milicijā.

O. Gogina