Lībmans Mihails Jakovlevičs (dzimis 1920. g., Rīga), mākslas zinātnieks. 1939. g. iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības fakultātē. 1941. g. jūnijā brīvprātīgi devās uz fronti, 1943. g. tika demobilizēts. Tajā pašā gadā iestājās V. Surikova vārdā nosauktā Maskavas Mākslas institūta Tēlniecības nodaļā, gadu vēlāk kļuva par Maskavas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Mākslas zinātnes nodaļas studentu, kuru beidza 1949. g. Lībmana zinātniskais vadītājs bija viens no lielākajiem padomju mākslas zinātniekiem B. Vipers.
Paralēli mācībām universitātē Lībmans 1945. g. sāka strādāt A. Puškina vārdā nosauktajā Valsts tēlotājas mākslas muzejā, sākumā par zinātnisko līdzstrādnieku bibliotēkā, pēc tam par reprodukciju nodaļas pārzini; 1956. g. tika iecelts par zinātnisko sekretāru. 50. gados parādījās pirmās Lībmana zinātniskās publikācijas. No 1960. g. strādāja par zinātnisko līdzstrādnieku Rietumu klasiskās mākslas sektorā PSRS Kultūras ministrijas Mākslas vēstures institūtā. 1962. g. aizstāvēja kandidāta disertāciju, 1969. g. — doktora disertāciju (par tēmu «Vācu glezniecība un grafika Dīrera laikmetā»). 1980. g. kļuva par institūta direktora vietnieku zinātniskajā darbā un strādāja šajā amatā līdz 1991. g.
Lībmans bija arī PSRS Kultūras ministrijas Valsts ekspertu komisijas loceklis, PSRS ZA Pasaules kultūras vēstures Zinātniskās padomes biroja loceklis. Piedalījās daudzos kongresos un konferencēs Padomju Savienībā un ārzemēs, jo īpaši pārstāvēja padomju mākslas zinātni 21. (Bonna, 1964), 22. (Budapešta, 1969), 23. (Granada, 1973), 25. (Vīne, 1983) Starptautiskajos mākslas vēstures kongresos.
Lībmana galvenā specialitāte — vācu un itāļu renesanses māksla, galvenokārt tēlniecība. Šai tēmai veltīts liels skaits rakstu un vairākas Lībmana monogrāfijas, tostarp «Donatello» (M., 1962), «Džuzepe Marija Krespi» (M., 1967; Drēzdene, 1976); «Dīrers un viņa laikmets» (M., 1972); «Vācu tēlniecība 1350–1550» (M., 1980; Leipciga, 1982) u. c. Lībmana izpētes priekšmets ir arī 20. gs. māksla, jo īpaši mūsdienu vācu māksla (monogrāfijas «Hanss Grundigs», M., 1974; «Verners Klemke», Ļ., 1988, u. c.). Mūsdienu plastikas problēmas tiek aplūkotas darbā «Džakomo Mancu» (M., 1966). Vairāki Lībmana raksti veltīti mākslas teorijas un mākslas zinātnes problēmu jautājumiem (raksti «Ikonoloģija» grāmatā «Mūsdienu mākslas zinātne ārzemēs», M., 1964; «Sociālie faktori mākslā un to loma pētnieka metodoloģijā: vēlā viduslaiku un renesanses laikmeta piemērā» grāmatā «Padomju mākslas zinātne '78», 2. sēj., M., 1979, u. c.).
No 1991. g. Lībmans dzīvo Izraēlā. 1992. g. vadīja seminārus par vācu un itāļu renesanses mākslu doktorantiem Ebreju universitātē Jeruzalemē. Sadarbojas ar Izraēlas muzeju Jeruzalemē, kur Lībmanu periodiski uzaicina konsultācijām; pamatojoties uz pētījumiem, kas veikti muzeja krātuvēs, Lībmans sagatavoja divus rakstus, kas publicēti Izraēlas muzeja žurnālā. Ir vairāk nekā 30 rakstu par mākslu zinātniskais konsultants un autors Īsajā Ebreju enciklopēdijā. 1997. g. Izraēlā iznāca Lībmana grāmata «Dmuto ha-hevratit šel ha-oman be-tkufat ha-Renesans» («Mākslinieka sociālais tēls Renesanses laikmetā», Jeruzaleme).