Lazersons Makss (arī Matasia Lazersons) dzimis 1887. gada 1. februārī Jelgavā; tirgotāja ģimenē; tēvs — Jēkabs Zusmans. 1905. gadā pabeidza Jelgavas Tehnisko Skolu. 1906. gadā sāka studēt Pēterburgas Universitātes Juridiskajā Fakultātē; pabeidza 1910. gadā. No 1911. gada februāra — zvērināta advokāta S. Kozlova palīgs Harkovā. Bijis arī Harkovas Dzelzceļnieku Biedrības un Doṇeckas Kalnrūpniecības Biedrības „Produgol“ juriskonsulta palīgs. 1916. gada februārī ievēlēts par asistentu Petrogradas Psihoneiroloģijas Institūtā; 1916. gada oktobrī — par privātdocentu Pēterburgas Universitātē. 1917. gadā bijis Krievijas Iekšlietu Ministrijas Nacionālo Minoritāšu Nodaļas vicedirektors. Piedalījās Visrācijas Ebreju Kongresa sasaukšanā. 1920. gada janvārī ievēlēts par tiesas teorijas profesoru Petrogradas Tautsaimniecības Institūtā.
1920. gadā atgriezās Latvijā. 1. un 3. Saeimas deputāts no Sociālistu-Cionistu Sarakstiem. Bijis Publisko Tiesību Komisijas sekretārs un Redakcijas Komisijas loceklis.
No 1924. gada 16. janvāra — zvērinātā advokāta P. Berga palīgs Rīgā. 1925.; 1928. un 1931. gadā ievēlēts Rīgas Pilsētas Domē no partijas „Cejre Cion“ saraksta. No 1932. gada 29. jūnija — zvērināts advokāts Rīgā. Lasīja lekcijas Rīgas Tirdzniecības Institūtā (vecākais docents; profesors); Ebreju Pedagoģijas Institūtā un kursos Krievu Universitātes Zināšanu Institūtā. Partijas „Cejre Cion“ Centrālā Komiteja loceklis; no 1931. gada — Sionistiskās Sociālistiskās Partijas Centrālā Komiteja loceklis; ebreju kultūras biedrības „Tarbuts“ valdes loceklis. Strādājis vadošajos amatos Ebreju Nacionālajā Fondā; biedrībā „Hehim Nahmans Bjaliks“; sionistiskajā organizācijā „Keren Hajasod“; ebreju emigrantu biedrībā „Ģisim“; biedrībā „Kerekajemet LeJisraēl“; biedrībā „Keren Laecer“. Ebreju juristu biedrības loceklis; Krievu Juridiskās Biedrības valdes kandidāts; žurnāla „Likums un Tiesa“ redkolēģijas loceklis.
Darbojies Tautu Savienības Nacionālo Minoritāšu Komisijā. 1934. gada 24. maijā arestēts pēc autoritārā valsts apvērsuma. Ievietots Liepājas koncentrācijas nometnē. Atbrīvots 1934. gada 26. oktobrī; novembrī bez policijas atļaujas emigrēja uz Palestīnu. 1939. gadā atlaists no Latvijas pilsonības; jo bija pārgājis Palestīnas pilsonībā.
Dzīvoja Telavivā; viens no Augstākās Jurisprudences un Ekonomikas Skolas dibinātājiem. 1938. gadā pārcēlās uz ASV; pasniedzējs Kolumbijas Universitātē. No 1946. gada — asociētais profesors. Miris 1951. gadā Ṇujorkā; ASV.
Apprecēja; dēls Eliezers.

Darbi: Dabiskās tiesības seno ebreju literatūras un likumdošanas pieminekļos. Maskava; 1912; Dogmatika un politika vācu valststiesībās. Maskava; 1916; Autonomija un federācija. Petrogrāda; 1917; Nacionāla un valstiskā iekārta. Juridisko-politiskie apcerējumi. Petrogrāda; 1918; (sk. vairāk darbu vairākās valodās)

LA 321–322