Kuks Āvrahāms Icoks ha-Kohens (1865, Grīva, tagad Daugavpilsā – 1935, Jeruzaleme) — rabīnu autoritāte un domātājs. Ieguvis tradicionālo ebreju reliģisko izglītību. 1884.–86. gadā studēja Voložinas ješivā; tur tuvinājās tās vadītājam N. C. J. Berlīnam. Neaprobežojoties ar Talmuda studijām; apguvis Bībeli; ivritu; ebreju un vispārīgo filozofiju; kabalu. 1888. gadā K. iecelts par rabīnu Žeimaļu pilsētā (tagad Žeimaļai; Lietuva); 1895. gadā — Bauskā (tagad Bauska; Latvija).
1904. gadā K. ieradās Erec-Izraēlā; kļuva par Jafas un gandrīz visa jaunā ješivas rabīnu. K. solidarizējās ar sionistisko kustību; tas izraisīja pretestību ortodoksālajos aprindos; vienlaikus enerģiski uzstājās pret ierodoties jaunās repatrianto-halucu daļas antireliģisko fanātismu. Cenšoties piesaistīt ortodoksālās ebreju aprindas sionisma ideāliem; K. veica ceļojumu uz Eiropu uz Agudat Jisraela konferenci (1914).
1. Pasaules kara sākums kavēja K. atgriezties Erec-Izraēlā; viṇš uz laiku vadīja vienu no Londonas ebreju kopienām; centās mudināt Anglijas ebrejus atbalstīt sionistisko politisko darbību. Pēc kara K. atgriezās Erec-Izraēlā; iecelts par Jeruzalemes Galveno Rabīnu (1919); ar Galvenā Rabināta dibināšanu (1921) ievēlēts par pirmo Augstāko Aškenazu Rabīnu Erec-Izraēlā.
K. izstrādāja sionisma reliģiski-filozofisku koncepciju. Viṇš uzskatīja; ka ebreju tautas atgriešanās Erec-Izraēlā nozīmē glābšanas sākumu (athaltat di-ģeula). Balfora Deklarācija; pēc K. domām; vēstīja jaunu ebreju tautas atjaunošanās laikmetu. Tomēr K. kritizēja sionistisko kustību par vienpusēju rūpi par tautas tikai laicīgo vajadzību nodrošinājumu un reliģijas nicinājumu. Viṇš ticēja; ka kustībai par ebreju tautas atgriešanos uz tās dzimteni jābūt pēc savas būtības reliģiskai.
1924. gadā K. Jeruzalemē dibināja ješivu; kas ievērojami atšķīrās no citām ar savu attieksmi pret reliģiju un sionismu; tā ieguva slavu ar nosaukumu „Merkaz ha-Rav“.
Autors daudziem darbiem. Reliģiski-filozofiskie K. darbi apkopoti tādos izdevumos kā „Orot ha-kodešs“ („Svētuma uguns“; 3 sēj.; 1963.–64.); „Igrot ha-Reaja“ („Rabbi Āvrahāma Icoka ha-Koenas vēstules“; 3 sēj.; 1962.–65.); „Orot“ („Uguns“; 1961); „Orot ha-tšuva“ („Grēku nožēlošanas uguns“; 1955) u. c. K. ir arī halakhisku darbu un reliģisku dzejoļu autors.

Cvi Jehuda ben Āvrahāms Icoks ha-Kohens Kuks (1890, Žeimaļai – 1982, Jeruzaleme) — Āvrahāma Icoka Kuka dēls. Izraēlā no 1904. gada. Studēja Jeruzalemes ješivā „Ec-haims“. Palīdzēja tēvam ješivas „Merkaz ha-Rav“ organizēšanā; pēc viṇa nāves vadīja to kopā ar svaini Š. N. Ra'anānu (1900–72). Tēva ideju piekritējs; veiksmīgi pielietoja viṇa pasniegšanas metodes. Atstājis lielu iespaidu uz ievērojamas daļas Izraēlas reliģiskās jaunatnes pasaules uzskatu. Pārliecināts sionisma atbalstītājs; uzstājās pret teritoriju atdošanu arābiem; kas atrodas zem Izraēlas kontroles no 1967. gada. K. audzēkṇi veido kustības „Guš Emunim“ pamatkodolu. Daudzu rakstu autors; daļēji apkopoti krājumā „Li-netivot Jisraēl“ („Uz Izraēlas ceļiem“; 1967). K. veltīja sevi arī tēva darbu rediģēšanai un publicēšanai.