Joffe Šmuēls (Muļka; 1918, Rīga – 1955, Birobidžāna) – sionistiskās pagrīdes kustības darbinieks Latvijā un Padomju Savienībā. Jau skolēns pievienojies sociālistu sionistiskajai grupai Necah (No'ar cafi-halūci), kas izdalījusies no Ha-Šomera ha-ca'ira un darbojusies nelegāli K. Ulmaṇa diktātūras apstākļos (1934.–40.), bet pēc padomju okupācijas (no 1940. gada) – stingri konspiratīvi. Joffe kļuva par vienu no organizācijas vadītājiem, un tās līderis I. Gordons (?–1945) uzticēja viṇam atbildīgus un bīstamus uzdevumus.
Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai Joffe piedalījies kaujās partizānu vienības sastāvā, bijis ievainots, taču viṇa lūgums iestāties Sarkanajā armijā noraidīts. Kopā ar bijušo Rīgas nodaļas vadītāju J. Jannaju Joffe devies uz Taškentu, cerot pa ceļam savākt kustības biedrus un doties uz Erec-Izraēlu, nelegāli šķērsojot padomju robežu. 1941. gada beigās Taškentu Joffe iestājies Politehniskajā institūtā, strādājis ēdnīcā; mācības un darbs bijuši viṇa sionistiskās darbības pārklājums. Mēģinājumi šķērsot robežu nav izdevušies, taču izdevies apvienot līdzdomātāju grupu (I. Šurs, K. Skops, G. Blauširlds, Poļa Aronas u. c.). „Taškentas komūnas“ darbība Joffe vadībā balstīta uz savstarpējo palīdzību un ebreju labdarību; organizācija nodibinājusi saites ar Erec-Izraēlu, gatavojusi jaunus mēģinājumus tur doties.
1943. gada beigās Joffe pārcēlies uz Maskavu, bet gadu vēlāk atgriezies no nacistiem atbrīvotajā Rīgā. 1945. gada jūlija sākumā viṇš nelegāli šķērsojis padomju-Polijas robežu un sazinājies ar organizāciju Briha. Tajā paša gada septembrī Joffe jau bijis Milānā. Pēc viṇa prasības Brihas vadība pieṇēmusi lēmumu palīdzēt Latvijas ebreju repatriācijai. Kad radies jautājums par operācijas vadītāju uz vietas, Joffe izvirzīja savu kandidatūru un, neskatoties uz brīdinājumiem par atgriešanās bīstamību Padomju Savienībā, uzstājis uz savu. Novembrī Joffe ieradies Ļodzā, kur Brihas aģenti I. Ben-Cvi un C. Necers palīdzēja viṇam nodibināt saiti ar Rīgā atgriezušos J. Jannaju un nokļūt līdz Viļṇai.
Viļṇā Joffe iesaistījies tā sauktā „poļu ceļa“ organizēšanā. Ebreji, kas vēlējušies pamest Padomju Savienību, par kukuļi saṇēmuši no padomju ierēdṇiem viltotus izziṇas par bijušo Polijas pilsonību, caur Poliju nokļuvuši pārvietoto personu nometnēs, bet pēc tam – Erec-Izraēlā.
1946. gada maijā Joffe no jauna uz kādu laiku izbraucis uz Poliju; atceļā viṇu aizturējuši NKVD orgāni, taču viṇš ir spējis aizbēgt. Līdz 1946. gada septembrim „poļu ceļa“ izmantošanas iespēja bijusi izsmeltas; kopumā ar Joffe un viṇa biedru (M. Rabsons, A. Mindelis, I. Goldbergs u. c. – Viļṇā; E. Zaidins, M. Bahats u. c. – Rīgā) palīdzību Padomju Savienību atstājuši 450 Latvijas, Lietuvas un citu apgabalu ebreji. Tomēr padomju drošības dienesti jau uzsākuši organizācijas izsekošanu, un daži tās locekļi arestēti. 1946. gada 27. septembrī Baranovičos aizturēti Joffe un J. Jannajs; abi notiesāti uz 25 gadiem ieslodzījumā. Cietumā un nometnēs Joffe uzvedies ar ārkārtēju drosmi, taču ilgstoši bada streiki iznīcinājuši viṇa veselību.
A. Itajs un M. Neištats uzrakstījuši par Jofes un viṇa biedriem grāmatu „Korotejha šel tnu'a Necah be-Latvija“ (Telaviva, 1972; saīsināts krievu tulkojums „Через три подполья: Из истории халуцианского движения Нецах в Латвии“, Jeruzāleme, 1972). Joffe dzīvesrakstam veltīta J. Jannaja grāmata „Muļka: Sippurs 'Ha-Briha' mi-Brit Ha-Mo'acot. 1945–1946“ („Muļka: Stāsts par 'bēgšanu' no Padomju Savienības 1945.–46. gadā“, Telaviva, 1988).