Hurevičs (Gurevičs) Makss (14.02.1915, Polocka, Vitebskas guberṇa – 04.04.1942, Sokolovo ciems, Novgorodas apg.).
Tēvs — Mozus Hurevičs. Pārcēlies uz Latviju 1918. gadā. Dzīvoja Rīgā Vidus ielā 11–8. Izvairījās no iesaukšanas Latvijas Armijā; tāpēc 1940. gadā Latvijas MVD atṇēma viṇam pilsonību. Strādāja tekstilrūpnīcā. 1936. gada decembrī nelegāli aizbrauca no Latvijas uz Spāniju; tur izgāja „vecākā Sarkanā Krusta“ kursus. Pēc paša lūgumiem pārcelts artilērijā. Spānijas un Aragones frontes kaujinieks; trīs reizes ievainots; zaudēja aci. Līdz 1938. gada 12. oktobrim dienēja Spānijas Republikas Armijas starptautiskajā brigādē. Līdz 1939. gada 8. februārim nevarēja atstāt Spāniju militāro darbību dēļ. Ierodoties Francijā, ievietots Senpiprijenas spāṇu bēgļu koncentrācijas nometnē (latviešu grupā, Austrumpirinaji). 1939. gada aprīlī pārvests uz Gūrsas nometni Zemūpirinajā (bloks „G“, grupā „Baltika“); tur atradās līdz 1940. gada vasarai. Tad pārcelts uz Verṇes nometni (bloks „C“, 48, Arježa).
1940. gada augustā Latvijas valdība izsniedza H. pagaidu dokumentus atgriešanās Latvijā. Piedalījies Otrajā pasaules karā Sarkanās Armijas rindās iznīcināšanas bataljonā Igaunijas frontē; pēc tam 122. šauteṇu pulkā, 201. Latvijas Šauteṇu Divīzijā. Kritis kaujās pie Starās Rusas.