GOLBERS Leonīds Moisejevičs (dz. 1909, Zlatopole, Kijevas guberņa) – patofiziologists un endokrinologs. Med. zin. dr. (1947), prof. 1932. gadā pabeidza Harkovas Medicīnas institūtu un iestājās aspirantūrā Ukrainas Ārstu tālākizglītības institūta patofiziloģijas katedrā. 1935.–38. gadā – asistents Centrālā Ārstu tālākizglītības institūta un 2. Maskavas Medicīnas institūta patofiziloģijas katedrā. 1938.–41. gadā – CAĀTI patofiziloģijas katedras docents. Kara laikā 1941.–45. gadā – darbojošās armijas lazarešu priekšnieks. 1945.–47. gadā strādājis Rīgas Rekonstruktīvās ķirurģijas institūta eksperimentālajā sektorā, 1947.–61. gadā – Latvijas Universitātes (Rīgas Medicīnas institūta) Medicīnas fakultātes patofiziloģijas katedras vadītājs. 1961.–90. gadā – Vissavienības Eksperimentālās endokrinoloģijas institūta (Eksperimentālās endokrinoloģijas un hormonu ķīmijas institūts) patofiziloģijas laboratorijas vadītājs, vēlāk direktora vietnieks zinātniskajā darbā; kopš 1983. gada – endokrīnās sistēmas patoloģijas un imunoloģijas laboratorijas zinātniskais konsultants. Galvenie zinātniskie darbi veltīti sistēmisku traucējumu patoģenēzes problēmām endokrīno slimību gadījumos, t. sk. tireotoksikozes un cukura diabēta gadījumā, kā arī vielmaiņas procesu un fizioloģisko funkciju pētījumiem aizkuņģa un vairogdziedzera patoloģijā.

Ievēlēts par Krievijas patofiziologu un endokrinologu biedrību prezidija locekli, Maskavas Endokrinologu biedrības priekšsēdētāja vietnieku. Apbalvots ar H. Seljes medaļu.

Darbi: Некоторые новые данные о взаимоотношении селезенки и печени в обмене веществ, Rīga, 1948; К патохимической характеристике острых форм огнестрельного остеомиелита, Rīga, 1953; Очерки физиологии и патофизиологии гепито-лиенальной системы, Maskava, 1947.