Čerņins Leons (Leibs) (01.1913, Daugavpils — 07.1998, Džersisitija, ASV) — dalībnieks Spānijas pilsoņkarā un Francijas Pretestībā. Dzimis Leiba Šneura-Zalmana (Šnejera) Čerņina (dz. ap 1860, Grīva, Kurzemes guberņa — ap 1917) ģimenē, kurš bija miesnieka veikala īpašnieks no Drūjas. Č. māte, Dina-Riva (Mina) Ofmana (1941. gadā nogalināta Daugavpils geto), pēc vīra nāves audzināja 11 bērnus (trīs no pirmās laulības un astoņus no otrās). Lai palīdzētu ģimenei, Č. devās mācīties un 1928. gadā beidza Daugavpils ebreju amatniecības skolu ar slēdznieka specialitāti. Tajā pašā gadā pārcēlās uz Rīgu un iestājās komjaunatnē; 1930. gadā tika arestēts par piedalīšanos Rīgas komjaunatnes konferencē. Pēc trīs gadu izcietīšanas cietumā 1934. gada janvārī atgriezās Daugavpilī, kur nodarbojās ar pazemes darbību un nodibināja sakarus ar vietējiem komjauniešiem. Pārcēlās uz Rīgu un sāka strādāt par mehāniķi-slēdznieku velosipēdu rūpnīcā „Latvello“. 1937. gada maijā devās uz Parīzi un nelikumīgi šķērsoja franču-spāņu robežu, lai piedalītos Spānijas pilsoņkarā republikāņu pusē. 1937. gada 7. jūlijā prettanku baterijā 150. Dombrovskas brigādes 5. bataljonā ieradās frontē. Pirmajā kaujā piedalījās pie Viljanuevas del Pardiljo. 1937. gada augustā beigās artilēristi piedalījās smagās kaujās pie Saragosas. 1937. gada 30. augustā Č. tika iecelts par baterijas komandiera vietnieku un tajā pašā dienā tika divreiz ievainots kaujā pie Viljamajoras de Galjego. 1938. gada martā atgriezās baterijā un atkal tika ievainots. Kā 11. Starptautiskās brigādes bataljona mīnmetēja komandieris piedalījās uzbrukumā Ebras upes rajonā. 1938. gada beigās kopā ar citiem interbrigadiešiem tika atsaukts no frontes; 1939. gada 8. februārī šķērsoja spāņu-franču robežu un nonāca internēto nometnē „Sen-Sipriēns“, pēc tam pārvietots uz „Arzheleso“ un „Guru“. Kopā ar gūstekņu grupu izbēga no nometnes. Izlikdamies par latviešu jūrnieku, ar viltotu pasi iekārtojās darbā uz kuģi, kas devās uz Senegālu. Č. saslima ar malāriju un pēc atveseļošanās atgriezās Marseļā, iestājās Francijas Komunistiskajā partijā, pievienojās Pretestībai un tika iecelts par Grenoblā darbojošā 5. partizānu bataljona „Liberté“ komandieri. Pēc Francijas atbrīvošanas 1944. gada augustā devās no Grenoblas ar eselon padomju pilsoņiem un sāka strādāt misijā, kas nodarbojās ar padomju pilsoņu repatriāciju. Apprecējās ar medmāsu Hanu Šamisu, ar viņu pārcēlās uz viņas dzimteni Černivcos (Ukrainas PSR), kur piedzima dēls Marks. 1946. gada sākumā šķīrās un atgriezās Rīgā. Apprecējās ar Mali Aronovu; 1950. gadā piedzima dēls Boriss. Strādāja Rīgas Centrālajā universālveikalā. 1973. gadā Boriss izbrauca uz ASV, 1979. gadā vecāki sekoja viņam.

Lit.: Vaters E. Latvijas ebreji cīņā pret nacismu. Telaviva, 2004; Latvijas karotāji Spānijā. 1936.–1939. Atmiņas un dokumenti. Rīga: „Liesma,“ 1970; Lacis R. Divi gadi Spānijā Viva república! Antifašistiskā kara Spānijā dalībnieku atmiņas. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1957. 75.–153. lpp.; Against Fascism — Jews who served in The International Brigade in the Spanish Civil War / Sugarman M. P. 84. I. Ročko