Breners Sidnijs (13.01.1927, Džermistona, Dienvidāfrikas Savienība) — biologs. Dzimis kurpnieka, emigranta no Latvijas, ģimenē. Pēc vidusskolas beigšanas iestājās Vitvatersrandas universitātes (Johannesburga) Bioloģijas fakultātē. 1947. g. ieguva pirmo grādu bioloģijā, 1951. g. — otro. Turpināja izglītību Lielbritānijā, 1954. g. par darbu molekulārajā bioloģijā saņēma Oksfordas universitātē doktora grādu. Turpmāk turpināja zinātnisko darbību Kembridžas universitātes Molekulārās bioloģijas katedrā. B. pētījumu tematika saistīta ar šūnu dalīšanās, nobriešanas un atmiršanas procesu, audu un orgānu veidošanos, ģenētisko struktūru atšifrēšanu. B. bija viens no «Kembridžas» molekulārās bioloģijas dibinātājiem. Viņš vadīja angļu zinātnieku grupu, kura 2001. g. veica cilvēka genoma nolasīšanu. B. pētījumiem ir milzīga nozīme onkoloģisko slimību izpētē un ārstēšanā: viņš izstrādāja apoptozes teoriju — ieprogrammētu šūnu nāvi, atklāja dažādus citoplazmas un kodola apoptozes mehānismus, pateicoties tam tika radītas zāles, kas bloķē vēža šūnu enerģijas apgādi un kavē apoptozi. 1979.—86. g. B. bija medicīnas pētniecības laboratorijas direktors, 1986.—91. g. vadīja Molekulārās ģenētikas pētniecības centru Kembridžas universitātē. 1992. g. devās pensijā un turpināja zinātnisko darbību ASV, kur izveidoja un vadīja Molekulāro pētījumu institūtu Bērklijas universitātē (Kalifornija). B. turpina veikt zinātniskos pētījumus Lielbritānijā: no 1996. g. viņš — zinātniski pētnieciskā institūta prezidents un direktors Kembridžā. No 2002. g. veic Salka Bioloģisko pētījumu institūtā (Sandjego) zinātniskos pētījumus, veltītus fugu zivs genoma atšifrēšanai, kas satur tādu pašu gēnu kopumu kā cilvēka genoms, taču gandrīz desmit reizes mazāku. B. — vairāku prestižu starptautisku prēmiju laureāts. 1971. un 2000. g. tika apbalvots ar A. Laskera prēmiju (lēmumā par B. apbalvošanu ar 2000. g. prēmiju viņš tika nosaukts par «molekulārās bioloģijas tēvu»). 1987. g. tika apbalvots ar Tehniona (Haifa) piešķirto Hārvija prēmiju par sasniegumiem molekulārās bioloģijas jomā, «nematožu ģenētikas pētījumiem un uz šī pamata mūsdienu daudzšūnu organismu attīstības un diferenciācijas modeļa izveidi». 2002. g. B. (kopā ar R. Horvicu un Dž. Salstonu) tika piešķirta Nobela prēmija medicīnā un fizioloģijā par atklājumiem orgānu attīstības ģenētiskās kontroles un šūnu nāves programmēšanas jomā.

KEE, Pielik.3. sēj., sl. 48–49