Braudo Jevgeņijs Maksimovičs (09(20).02.1882, Rīga ― 17.10.1939, Maskava) ― muzikologs, pedagogs, mūzikas sabiedriskais darbinieks. 1891.―97. g. mācījās Rīgas Imperatora Krievu Mūzikas biedrības nodaļas mūzikas skolā, ņēma klavierspēles stundas pie B. Mellerstena, 1903.―05. g. ― pie I. Celēviča. 1902.―04. g. mācījās Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē. No 1890. gadiem aktīvi nodarbojās ar mūzikas kritiku, publicējās presē, no 1903. g. veica lektora darbu. 1904.―07. g. piedalījās revolucionārajā kustībā, par ko tika izsūtīts no Rīgas. No 1911. g. bija Sanktpēterburgas universitātes Filoloģijas fakultātes students. 1913. g. mācījās pie H. Rīmaņa un G. Krečmara, studēja mūzikas vēsturi Vācijā. 1914.―16. g. pasniedza privātā mūzikas skolā Petrogradā. No 1922. g. bija Petrogradas Mākslas vēstures institūta Rietumeiropas mūzikas vēstures katedras profesors, no 1924. g. lasīja lekcijas Maskavas universitātē. B. galvenie darbi veltīti Rietumeiropas mūzikas kultūrai. RPFSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1932 g.).

Darbi: Vispārējā mūzikas vēsture. M., 1922―1927; A. P. Borodins: viņa dzīve un jaunrade. Pg., 1922; Nīče: filozofs-mūziķis. Pg., 1922; Rihards Vāgners: raksturojuma mēģinājums. Pg., 1922; Johans Sebastians Bahs: raksturojuma mēģinājums. Pg., 1922; Vāgners un Krievija (jauni materiāli viņa biogrāfijai). Pg., 1923; Mūzikas materiālās kultūras pamati. M., 1924; Bēthovens un viņa laiks. M., 1927; Mūzikas vēsture (kodolīgs apraksts). M., 1928 / Rīga, 1935; Francs Šūberts. M., 1939. Lit.: The New Grove’s Dictionary.

M. Mihailecs