Zalcmans Jevgēņijs (1925)

Zalcmans Jevgēņijs (Šneers) (1925, Jelgava – ?,?) – ārsts psihiatrs, geto un nacistu koncentrācijas nometņu ieslodzītais, memuārists. Mācījās Jelgavas ebreju skolā, kur mācības galvenokārt notika latviešu valodā, bet tika apgūta arī vācu valoda un ivrits: piedalījās jaunatnes organizācijā “Betar”. 1941. gada 29. gada jūnijā Zalcmana ģimene ar grūtībām nokļuva Rīgā, kur kopā ar Rīgas ebrejiem tika ieslodzīta geto. Māte, māsa un brālis tika nogalināti Rumbulā, izdzīvot izdevās tikai J. Zalcmanam un viņa tēvam. 1942. gadā J. Zalcmans tika nosūtīts uz Kaizervaldes koncentrācijas nometni, bet 1944. gada 11. oktobrī ar pēdējo prāmi izvests uz Štuthofu (divas dienas pirms Rīgu ieņēma padomju karaspēks). 1944. gada decembrī ieslodzītos aizdzina uz Burggrābenu (Štuthofas nometnes filiāle) un tālāk uz rietumiem. 1945. gada 10. martā dzīvi palikušos atbrīvoja Sarkanā armija. Uzreiz pēc atbrīvošanas, neskatoties uz pilnīgo spēku izsīkumu, J. Zalcmans tika iesaukts padomju armijā, kur saskarās ar antisemītisma izpausmēm, pārgāja uz Rietumu okupācijas zonu ar mērķi pārcelties uz Palestīnu. 1947. gadā tika arestēts un kara tribunālā notiesāts uz 10 gadiem GULAGā. Atbrīvots 1954. gadā bez tiesībām dzīvot Rīgā. 1958. gadā, pārvarot dažādus šķēršļus, iestājās Rīgas Medicīnas institūtā. Naktīs strādāja Jelgavas psihiatriskajā slimnīcā, no rītiem devās uz studijām Rīgā. 1964. gadā ieguva ārsta psihiatra diplomu un turpināja strādāt Jelgavā par dispansera nodaļas vadītāju, bet pēc tam par galvenā ārsta vietnieku ārstniecības jomā. 1973. gadā aizstāvēja disertāciju Maskavas Psihiatrijas zinātniski pētnieciskajā institūtā par tēmu “Dažu olbaltumvielu apmaiņas veidu izpēte dažādu agrīnās šizofrēnijas tipu gaitā bērniem” un ieguva medicīnas zinātņu kandidāta grādu.

1981. gadā pārcēlās uz Rīgu, kur vadīja Republikānisko bērnu psihoneiroloģisko dispanseru. No 1981. līdz 1996. gadam – galvenais bērnu psihiatrs Latvijā.

Uzstājās ar referātiem starptautiskajos kongresos Budapeštā un Hamburgā, lasīja lekcijas Berlīnes, Hamburgas, Esenes un Diseldorfas klīnikās. 1985. gadā apbalvots ar Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas Goda rakstu un Izglītības ministrijas Goda rakstu. 1990. gadā sadarbībā ar ASV psihiatriem lika pamatus paraolimpiskajam sportam Latvijā.

1994. gadā ievēlēts par Maskavas Psihoterapijas akadēmijas korespondētājlocekli. 1995. gadā izveidoja kontaktus ar Zviedrijas bērnu psihiatrijas centru, kurš sniedza lielu palīdzību bērnu psihiatrijas attīstībai Latvijā.

1990.–1992. gadā tikās ar daudziem Katastrofā (Holokaustā) izdzīvojušajiem, saņēma medikamentus no ārzemēm un nodeva tos bijušajiem geto ieslodzītajiem. 1995. gadā iznāca autobiogrāfiskā grāmata krievu valodā “Tā rūgtā laime” – laikmeta dokuments un cienījams literārs darbs. 1996. gadā pārcēlās uz Izraēlu. 1999. gadā uzstājās ar ziņojumu Berlīnes Tehniskās universitātes Antisemītisma pētniecības centrā.

2002. gadā ievēlēts par Vācijas Bērnu un pusaudžu psihiatrijas biedrības goda locekli.

Publikācijas: Залцман Евгений. Это горькое счастье. Рига, 1995.

Lit.: Vatere Eva. Ebreji – mediķi Latvijā (1918-1996): enciklopēdija Евреи – медики Латвии. Rīga: Latvijas Medicīnas akadēmija, 1997, 164. lpp.