Cenciperis Ārje (1900-1977)

Cenciperis (Rafaēli) Ārje (Leibs, Ļevs; 1900, Osveya, Vitebskas guberņa – 1977, Telaviva), cionistu kustības darbinieks un vēsturnieks Krievijā. Bērnību pavadīja Krasava muižā pie Pleskavas, kur tēvs bijis pārvaldnieks. 1908. gadā tēvs gribēja doties uz Erec Izraēlu nodarboties ar lauksaimniecību, taču ģimenes apstākļu dēļ to neizpildīja.

1918. gadā Cenciperis uzņemts Maskavas universitātē (Medicīnas fakultāte), pēc tam mēģināja studēt Harkovas universitātē, bet pilsētu drīz ieņēma atamana Grigorieva spēki. 1919. gadā mobilizēts Sarkanajā armijā, dienēja Austrumu frontē un 1920. gadā atgriezās Maskavā. Pēc demobilizācijas turpināja studēt Maskavas universitātē (Fizikas un matemātikas fakultāte). Gatavojoties dzīvei Palestīnā, Cenciperis 1921.–25. gadā studēja Maskavas Austrumzinātņu institūtā (bijušajā Lazareva institūtā) arābu nodaļā.

No 1916. gada, mācoties Pleskavas reālistiskajā skolā, bijis ebreju jaunatnes nacionālā pulciņa biedrs. No 1917. gada bijis Ce'irej Ciona loceklis. 1920.–22. gadā bijis Centrālā cionistiskā biroja (nelegāla) sekretārs. 1924. gadā, pēc jaunatnes cionistu kustību apvienošanas Ebreju vispārējā cionistiskās jaunatnes organizācijā (EVCJO), ievēlēts tās CK locekļos un redaktors tās orgāniem „Nash Put'“ un „Izvestiya“, kuros publicēja polemiskus rakstus, redakcijas rakstus un kustības cirkulārus.

Dzeju sāka rakstīt 1915. gadā. 1918. gadā kļuva par dzejnieku apvienības biedru Maskavā. 1922.–23. gadā piedalījās žurnāla „Evreysky Student“ izdošanā. Nelegālajā Ce'irej Ciona orgānā „Strana i Trud“ 1923.–25. gadā publicēja dzejoļus un rakstus. 1925. gada jūnijā arestēts Ce'irej Ciona konspiratīvajā dzīvoklī un notiesāts uz trīs gadiem trimdu Sibīrijā (Kolpashevo, Narimas apgabals). Pēc pusotra gada aresta un trimdu sods tika mainīts uz „izbraukšanu uz Palestīnu bez tiesībām atgriezties Padomju Savienībā.“

1926. gada novembrī Cenciperis ieradās Erec Izraēlā un apmetās Jeruzalemē, pēc tam 1927. gadā pārcēlās uz Telavivu, lai sagatavotu jidiša krājumu par cionistu jaunatnes stāvokli Padomju Savienībā. Krājums „In Klem“ („Spiļļos“) iznāca 1927. gadā. Cenciperis turpināja vākt materiālus, saņēma apmēram 350 aizpildītas anketas no bijušajiem cionistiem, kas bija represēti, un šie materiāli kļuva par pamatu grāmatai „Eser Shnot Ha-Redifot“ („Desmit vajāšanu gadi,“ 1930), ko atzinīgi novērtēja Dubnovs un Bjaliks.

1933.–36. gadā bijis Tēlavivu pašvaldības orgāna „Yedi'ot Iriyat Tel Aviv“ redakcijas sekretārs un administrators, pēc tam gandrīz 30 gadus darbojies administratīvajā darbā (1936.–64.). Nepārtraukti vāca materiālus par cionismu Krievijā un Padomju Savienībā un publicēja rakstus un grāmatas par šo tēmu. Viņa bagātīgi ilustrētais divdaļīgais darbs — „Pa'amey Ha-Ge'ulla“ („Atbrīvošanas soļi,“ 1951) un „Ba-Ma'avak La-Ge'ulla“ („Cīņā par atbrīvošanu,“ 1956) — saņēma Usiškinа prēmiju par 1957. gadu. Sadarbojās ar „Ha-Aretz“, „Davar“, „Al Ha-Mishmar“, „Shivat Tsion“, žurnālu „Magen“, krievvalodīgajiem žurnāliem „Vestnik Izrailya“ (1959.–63.) un „Shalom“ (1963.–67.) un krājumu „Katsir“ (1. sēj. – 1964, 2. sēj. – 1972). Viņa dibinātais krievu cionisma arhīvs 1971. gadā tika nodots Centrālajam cionisma arhīvam Jeruzalemē.

1973. gadā Cenciperis tulkoja un izdeva krievu valodā izraēliešu dzejnieku dzejoļu krājumu „Atbalsis“ (Telaviva). Pēc Cencipera nāves iznāca viņa dzejoļu krājums krievu valodā ar paralēlu ivritu tulkojumu „Dzīves gūsteknis“ (Telaviva, 1979). Pēc Ārje un Leas Rafaēli (Cenciperi) laulāto nāves dibinātā prēmija tika pasniegta 1977., 1978. un 1979. gadā; to saņēma B. Vekslers, I. Meras, F. Kandelis (dz. 1932), I. Cetlins (Arkadins; 1901.–88.) un C. Gitelmans.