Šteinbergs Aharons (1891-1975)

Šteinbergs Aharons (Steinberg, Aaron; 1891, Dinaburga, Vitebskas guberņa, tagad Daugavpils, Latvija – 1975, Londona), krievu-ebreju filozofs, literāts, sabiedrisks darbinieks. Dzimis pārtikušā un izglītotā ģimenē, kas ievēroja ebreju tradīcijas. Šteinberga māte bijusi I. I. Eļaševa (skat. Ba'al-Mahašavots) māsa. Šteinbergs ieguva gan tradicionālo ebreju, gan laicīgo izglītību. 1904.–1907. gadā mācījies ģimnāzijā (Pērnā, tagad Pērnu, Igaunija), pēc tam studējis tieslietas un filozofiju Heidelbergas universitātē, kur 1913. gadā ieguvis doktora grādu. Vienlaikus privāti studēja Talmudu un rabīnu literatūru.

No bērnības rakstīja dzeju krievu valodā un ivritā. 1911. gadā pēc V. Brjusova ieteikuma, kurš iepazinies ar Šteinberga dzejas manuskriptiem, Šteinbergs kļuva par žurnāla „Russkaja Mysl“ filozofijas nodaļas darbinieku. 1912. gadā publicēja rakstus „Tieslietu ministrijas žurnālā“ (par jurisprudences metodiku) un dažādos krājumos. Viņa raksti krievvalodīgajos izdevumos bija veltīti krievu revolucionārajiem domātājiem (A. Hercens, P. Lavrovs), jaunajām mākslas strāvām, A. Bloka dzejai u.c.

Politiski Šteinbergs bijis tuvs Krievijas Sociālistu-revolucionāru partijai. Pirmā pasaules kara laikā Šteinbergs tika internēts Vācijā un atgriezās Krievijā 1918. gadā. Bijis viens no Augstākās ebreju zinātņu institūta vadītājiem Petrogradā, kur pasniedza ebreju filozofijas vēsturi; bijis Biedrības izglītošanai ebreju vidū Krievijā un Ebreju vēstures-etnogrāfiskās biedrības loceklis. Kopā ar A. Bloku, A. Beliju un R. Ivanovu-Razumniku Šteinbergs bijis Brīvās filozofiskās asociācijas (Volphila) dibinātājs Petrogradā; tajā vadīja I. Kanta semināru un lasīja lekcijas filozofijas vēsturē, tostarp ebreju filozofijā. 1919. gadā saistībā ar Čekas represijām pret Kreiso SR partiju Šteinbergs tika arestēts un nonāca vienā kamerā ar A. Bloku, taču drīz atbrīvots.

1922.–34. gadā Šteinbergs dzīvoja Berlīnē; no 1934. gada līdz mūža beigām — Anglijā. Sadarbojās ar izdevumiem jidišā („Dos Freye Velt“, „Freye Shriftn“, „Morgen Zhurnal“), vācu („Archiv für Sozialwissenschaft“, „Der Jude“) un krievu („Skify“, „Versty“) valodā. Galvenais šī perioda darbs — S. Dubnovā „Vispārējās ebreju tautas vēstures“ (10 sēj., Berlīne, 1925.–29. g.) tulkojums no krievu vācu valodā.

Filozofiskai Dostojevska daiļrades analīzei — kuru Šteinbergs uzskatīja par „Krievijas nacionālo filozofu“ — veltīts darbs „Dostojevska brīvības sistēma“ (krievu val.; Berlīne, 1923). „Skify“ (Nr. 3, 1928) publicēts Šteinberga raksts „Dostojevskis un ebreji“. Lugā „Dostojevskis Londonā: stāsts četros cēlienos“ (Berlīne, 1932) Šteinbergs saskaras ar krievu rakstnieku-pravieti ar viņa laikabiedriem — A. Hercenu, K. Marksu, F. Lasāli. Vēlāk angļu valodā publicēta grāmata „Dostojevskis“ (Londona, 1960).

Šteinberga ebreju pašapziņa skaidri izpaudās viņa „Atbildē L. P. Karsavinam“ — krievu „eirāziešu“ filozofam, ar kuru Šteinbergu saistīja draudzīgas attiecības. „Atbilde“ publicēta „Versty“ (Nr. 3, 1928), kur bija publicēts arī Karsavina raksts „Krievija un ebreji“. Šteinbergs kategoriski noraidīja domu par „Izraēla atgriešanos“ kristietībā, aizstāvēja gan ebreju tautas „kodolu“, gan tās „perifēriju“ no netaisnīgiem apsūdzējumiem un formulēja savu uzskatu par ebreju kultūru kā „radioaktīvu vielu“ — mūžīgi sadalošos, bet nešķīstošu savā būtībā.

1931. gadā Šteinbergs kļuva par vienu no Dubnovā fonda dibinātājiem un jidišu „Algemeyne Entsiklopedye“ (Parīze—Ņujorka, 1934.–66. g.) redkolēģijas locekli. 1948.–68. gadā vadīja Pasaules ebreju kongresa Kultūras nodaļu; 1945.–67. gadā bijis tā oficiālais pārstāvis UNESCO. 60. gadu beigās diktēja atmiņas, kas publicētas grāmatā „Manu agrīno gadu draugi (1911–1928)“ (Parīze, 1991).

Darbi: Dostojevska brīvības sistēma. Berlīne, 1923; Manu agrīno gadu draugi. Parīze, 1991.

KEE 3, 424