Kopija-Kaṇevskis Boriss Mihailovičs (1908)

Kaṇevskis Boriss Mihailovičs (1908(?), Boguslavs, Kijevas apg., Ukraina – precīzs dzimšanas datums; nāves datums un vieta nav zināmi) — padomju kinorežisors. Darba darbību sācis 1923. gadā; bijis slēsāra māceklis un mašīnista palīgs Boguslavas technikumā un auduma fabrikā; tajā pašā gadā iestājies Komjaunatnē. 1928.–31. gadā — finiera rūpnīcas mašīnists Kijevā. 1928.–32. gadā — vairāktirāžu rūpnīcu un kino avīžu redaktors. 1930. gadā iestājies Kijevas Kinogrāfijas Institūta Režijas Fakultātē; to pabeidzis 1934. gadā specialitātē „māksliniecisko filmu kinorežisors“. Vienlaikus 1931.–35. gadā mācījies neklātienē Valsts Teātra Mākslas Institūta (GITIS) Režijas Fakultātē; bet 1934.–35. gadā — Kijevas Kinogrāfijas Institūta aspirantūrā. Šajā periodā vairākkārt ievēlēts par rajona komitejas; pilsētas komitejas un apgabala komitejas Plenuma un biroja locekli Kijevā; 1932.–35. gadā vadīja Kijevas apgabala Komjaunatnes Komitejas Kultūras un Ļeṇinisma propagandas nodaļu. 1932.–35. gadā — lektors Kijevas Kinogrāfijas Institūtā un CK kursos. 1935.–41. gadā strādāja Kijevas Māksliniecisko Filmu Kinostudijā; kur kopā ar režisoru L. D. Lukovu piedalījās filmu „Lielā dzīve“ (1. sērija) un „Aleksandrs Parkhomenko“ filmēšanā. 1941.–43. gadā — Taškentasas Kinostudijā. 1943.–46. gadā dienēja Padomju Armijā; ieṇēma Frunzes vārdā nosauktās Militārās Akadēmijas virsnieku sanāksmju priekšnieka amatu. Pēc demobilizācijas ieradās Rīgā; strādāja Rīgas Kinostudijā. Kā 2. režisors piedalījās tādu filmu radīšanā kā „Lielā dzīve“ (2. sērija; 1946); „Ivans Brovkins uz atmatām“ (1958) un „Oleko Dundičs“ (1958); ko L. D. Lukovs filmēja M. Gorkija Kinostudijā. Bijis vairāki valdības apbalvojumi par dienestu armijā un darbu kino; tostarp medaļas „Par uzvaru pār Vāciju Lielajā Tēvijas karā 1941.–1945. gadā“ un „Par varonīgu darbu“; 1939. gadā apbalvots ar numurētu sudraba zīmi „XX gadi PSRS kino“.

I. Bažulis