Gillers Solomons Aronovičs (1915-1975)

Gillers Solomons Aronovičs (1915, Rīga– 1975, turpat) – izcils ķīmijas zinātnieks un Latvijas zinātnes un rūpniecības organizators, profesors, Latvijas PSR ZA akadēmiķis. 1941. g. beidzis Latvijas universitātes Ķīmijas fakultāti. Kara gados visa G. S. ģimene gāja bojā fašistu rokās, vienam viņam izdevās izrauties no Rīgas. Evakuācijas laikā strādāja Staļingradas un Kazaņas rūpniecības uzņēmumos. 1946. g. – atgriešanās Rīgā un darbs tikko izveidotās Latvijas PSR ZA Mežsaimniecības problēmu institūtā. Radošā pieeja darbam ļāva atrisināt lietišķo uzdevumu un pārvērst lauksaimniecības atkritumu utilizāciju par izejvielu avotu organiskajai sintēzei un farmaceitisko preparātu radīšanai. 1950. g. – Mežsaimniecības problēmu institūta furfurola sektora vadītājs, 1951. g. ievēlēts par Latvijas PSR ZA korespondētājlocekli. 1951. g. G. S. piešķirta Staļina prēmija par pretтуберkulozes preparāta PASK tehnoloģijas izstrādi un ražošanas organizēšanu. Tas bija pirmais sasniegums medicīnas ķīmijas jomā Latvijā, atzīmēts ar augstāko valdības apbalvojumu.

1957. g. izveidoja Latvijas PSR ZA Organiskās sintēzes institūtu (IOS) un vadīja to 18 gadus, līdz pat savai nāvei 1975. g. Institūts kļuva par vadošo pētniecības centru medicīnas ķīmijas jomā PSRS un ieguva plašu pasaules atzinību. Institūta unikalitāte bija tā kompleksajā organizatoriskajā struktūrā, kas nodrošināja fundamentālos pētījumus un visus medicīnas preparātu izstrādes posmus viena zinātniskā centra ietvaros. Institūta neatņemama daļa un lepnums bija tā Eksperimentālā rūpnīca, kas ļāva institūtā radītos preparātus novest līdz klīniskai pielietošanai.

Organiskās ķīmijas jomā tika izstrādātas jaunas heterocikliskas savienojumu – furānu, aziridīnu, purīnu un pirimidīnu – reakcijas. Institūta ietvaros pirmo reizi Latvijā sākti pētījumi bioorganiskās ķīmijas un molekulārās bioloģijas jomā. Pirmo reizi pasaulē izvirzīta ideja un veikti pirmie darbi polimēru savienojumu, nukleīnskābju analogu, kas spēj komplementāri mijiedarboties ar dabīgajām matricām, sintēzei. Šo darbu mērķis bija jauna tipa medicīnisko vielu, kas darbojas ģenētiskajā līmenī, radīšana.

1958. g. G. S. ievēlēts par Latvijas PSR ZA īsteno locekli, bet 1963. g. – par akadēmiķi-sekretāru un Latvijas PSR ZA Prezidija locekli. 12 gadu garumā koordinēja visus pētījumus ķīmijas un bioloģijas jomā Latvijā. Kā Latvijas KP CK locekļa kandidāts (no 1963. g.) atstāja lielu ietekmi uz rūpniecības attīstību republikā, jo īpaši ķīmiskajā un farmaceitiskajā. 1965. g. saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes un tehnikas darbinieka goda nosaukumu un Latvijas PSR Valsts prēmiju par oriģinālo medicīnas preparātu furagina un imifosa radīšanu un vairāku citu medicīnas līdzekļu ieviešanu ražošanā. 1965. g. nodibināja Vissavienības žurnālu «Heterociklisko savienojumu ķīmija» un 10 gadus bija tā galvenais redaktors. Žurnāls turpina iznākt gan krievu (Rīgā), gan angļu (ASV) valodā. No 1969. g. G. S. vadīja Vissavienības zinātnisko padomi sēra organisko savienojumu ķīmijas un tehnoloģijas jautājumos. Ievēlēšana 1972. g. Vācijas Dabaszinātnieku akadēmijā «Leopoldina» bija starptautiskās atzīšanas zīme. Pasaules zinātnes vēsturē iegāja Rīgā 1970. g. notikušais VII Starptautiskais IUPAC simpozijs par dabas savienojumu ķīmiju.

G. S. vadībā institūtā tika radīti 12 oriģināli medicīnas preparāti un izstrādāta vairāk nekā 50 preparātu ražošanas tehnoloģija medicīnai, veterinārijai un lauksaimniecībai. No oriģinālajiem medicīnas preparātiem īpaši jāatzīmē: furagins – urīnceļu iekaisuma slimību ārstēšanai, imifoss – eritrēmijas ārstēšanai, remantadīns – pretvīrusu preparāts, mildronāts – miokarda išēmiskā bojājuma profilaksei, ftorafurs (tegafūrs) – kuņģa-zarnu trakta vēža slimnieku ārstēšanai. Ftorafurs pirmo reizi sintezēts 1964. g. No 1969. g. preparātu ražo IOS Eksperimentālā rūpnīca, bet no 1991. g. – akciju sabiedrība «Grindex» (Rīga). Sākot ar 1974. g. ftorafurs tiek eksportēts uz Japānu, kur tas ir viens no visbiežāk lietotajiem pretvēža preparātiem. Pateicoties ftorafuram, IOS kļuva plaši pazīstams pasaulē. Vairāk nekā 2000 publikāciju zinātniskajā literatūrā veltītas dažādiem šī preparāta darbības mehānisma un klīniskās pielietošanas aspektiem (sk. arī raksts Regīna Žuka).

G. S. publicējis vairāk nekā 300 zinātnisku darbu, saņēmis 80 PSRS autorapliecības un 40 ārvalstu patentus. Viņa vadībā aizstāvētas 30 kandidāta disertācijas, viņš bija 6 doktora disertāciju zinātniskais konsultants.

G. S. bija ne tikai izcils zinātnieks un zinātnes organizators, bet arī neparasta personība. Mīlot zinātni un apveltīts ar pārsteidzošu intuīciju, viņš prata aizraut studentus un institūta jaunos līdzstrādniekus, bija lielisks orators un talantīgs zinātniskās jaunrades un zinātnisko sasniegumu popularizētājs.

Iespiestie darbi:

Gillers S. A. Stāvoklis un zinātnisko pētījumu uzdevumi fizioloģiski aktīvo polimēro vielu sintēzē. Ziņ. Vissav. apspr. par fizioloģiski aktīvajām vielām. Rīga, 1962, 10 lpp.

Gillers S. A., Žuka R. A., Lidaks M. J. Pirimidīna nukleozīdu analogi. I. N1-(α-furanidil) dabīgo pirimidīna bāzu un to antimetabolītu atvasinājumi. PSRS ZA Ziņ., 1967, 332.-335. lpp.

Gillers S. A. Zāļu konstruēšana Zinātne un cilvēce, 1968, Starptautiskais gadagrāmata – pieejami un precīzi par galveno pasaules zinātnē, Maskava, 1968, 368.-383. lpp.

Lit.:

Akadēmiķis S. A. Gillers. Biobibliogrāfija. Sast. E. J. Peile un I. J. Reinis. – Rīga, Zinātne, 1967, 129 lpp. Žuka Regīna. Latvijas ķīmiķi sintezē nukleīnskābju modeļus Zinātne un tehnika, Rīga, 1972, Nr. 5, 8.–10. lpp.

Furāna ķīmijas sasniegumi. Red. E. Lukevics. – Rīga, Zinātne, 1978, 302 lpp.
Žuka R. A. Jaunais pašmāju pretvēža preparāts ftorafurs Latvijas PSR ZA Ziņ., 1980, Nr. 5, 109.–116. lpp.

S. A. Gillers Dzīve un zinātniskā darbība. Red. J. Stradiņš. – Rīga, Zinātne, 1982, 391 lpp.

Stradiņš J. Ftorafura radīšanas vēsture Eksperimentālā un klīniskā farmakoterapija, 1983, 12. izl., 5.-10. lpp. Stradiņš J. Solomona Hillera mūža meti un paliekamais devums zinātnēLatvijas organiskās sintēzes institūts. 50. Pirmais pusgadsimts un nākotnes meti. J. Stradiņa un O. Pugoviča redakcija. – Rīga, Zinātne, 2007, 259.–271. lpp.

Stradiņš J. Latvijas Organiskās sintēzes institūta tapšana un attīstība 50 gados (1957–2006) HGS, 2007, 171.-191. lpp. Meister W.-V., Zhuk R., Lidaks M., Hoffmann S. Nucleinsaurechemie. Drei Jahrzehnte Riga-Halle, ein Jahrzehnt ISNAC. Scientia halensis, 1997, 2, 23 lpp. REE, 1, 304; VEL, 61