Franks Hercs Vulfovičs (1926)

FRANKS Hercs Vulfovičs (Hercls; dzimis 1926. g., Ludzas pilsēta, Latvija), kinorežisors-dokumentālists, scenārists. Tēvs — profesionāls fotogrāfs-mākslinieks, 30. gados nodibināja ebreju tautas teātri Ludzā. Māte, Roza Majofisa, ārste, nāca no rabīna ģimenes. Mātes brālēns — Israēls Majofiss (1897–1930) — ebreju rakstnieks-humorists, H. N. Bjalika un I. Krilova tulkotājs jidišā. Franks, viņa brālis un trīs māsas tika audzināti cionistu garā: bija jaunatnes organizāciju Ha-Šomer ha-cair un Betars biedri.

Franks beidza vispārizglītojošo ebreju skolu Ludzā, kur mācības notika ivritā, pēc tam apmeklēja ješivu un mācījās latviešu ģimnāzijā, vēlāk (kara laikā) beidza vidusskolu Krievijā. Mācījās Kamišlovas kājnieku skolā un vienlaikus Vissavienības Juridiskajā neklātienes institūtā (beidza 1947. g.). Līdz 1952. g. dienēja Aizbaikāla kara apgabalā. Pēc demobilizācijas iesniedza dokumentus Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta režijas fakultātē, izgāja radošo konkursu, taču netika uzņemts, jo viņa māsa tika notiesāta pēc 58. panta par mēģinājumu nelegāli izceļot uz Izraēlu. Vairākus gadus strādāja par avīžu fotokorespondentu un fotogrāfu Rīgas kinostudijā.

Darbu kino Franks sāka kā scenārists (filmas «Tu un es», 1963, «Gada reportāža», 1965, «235 000 000», 1967, un citas). Starptautisku atzinību viņam atnesa filmas «Baltie zvani» (1963) scenārijs — poētisks stāsts par meitenes piedzīvojumiem lielajā pilsētā; filma tika veidota dokumentālā un spēlfilmas kino krustpunktā. Tajā pašā gadā filma saņēma diplomus Starptautiskajos kinofestivālos Oberhauzenā (VFR) un Sanfrancisko (ASV). 60. gadu vidū Franks sāka strādāt kā režisors. Viens no viņa pirmajiem patstāvīgajiem filmām «Pusdiena» (1965) — 15 minūšu humoristiska reportāža par Mazā teātra mākslinieku koncertu celtniecības laukumā pie Rīgas, kurā «skats» galvenokārt bija paši celtnieki. Filma uzņemta vienlaikus ar četrām kamerām, un tajā izpaudās raksturīgākā režisora radošā rokraksta iezīme: tieksme uz vienotas telpas un nepārtraukti plūstoša laika sajūtas radīšanu uz ekrāna. 1967. g. Franks radīja vienu no saviem programmatiskajiem filmām — «Bez leģendām» (kopā ar A. Brenču un A. Sažinu), kuras pašā nosaukumā ielikts protests pret meliem un viltību. Tas ir stāsts par slavena strādnieka dzīvi, kuru padomju prese kanonizēja 50. gadu sākumā. Režisors mēģināja noslaucīt no dzīva cilvēka avīžu spīdumu un ielūkoties viņa patiesi sarežģītajā dzīvē. Sākotnēji filma tika aizliegta cenzūras dēļ, taču no 70. gadu beigām tā tika iekļauta VGIK mācību programmā.

1973. g. Franks tika apbalvots ar Vissavienības kinofestivāla Alma-Atā un Starptautiskā kinofestivāla Oberhauzenā «Grand Prix» par filmu «Dvēseles pēdas» (operators K. Zalcmanis) — gudra cilvēka, kareivja, bijušā kalpa Edgara Kauliņa kinoportrets, kuram pēc kara izdevās savā kolhozā uzbūvēt «sociālismu ar cilvēcīgu seju». Jauns solis Franka meklējumos bija filma «Esamības prieks» (1974) — filozofisks eseja par slaveno selekcionāru P. Upīti, Omara Haijama cienītāju, kurš ziemeļu platuma grādos, Latvijā, izaudzēja eksotisku koku «paradīzes» dārzu. Šajā filmā Franks izmanto savu pakāpeniski izveidoto mākslinieciskos paņēmienu metodi: uzmanīgi ielūkojas dzīvē, netraucējot tās organisko plūsmu. Filmā «Vecāks par desmit minūtēm» (1978) Franks (kopā ar savu skolnieku, operatoru J. Podnieku) veica eksperimentu: desmit minūšu garumā bez nevienas montāžas šuves (reālais un ekrāna laiks pilnībā sakrīt) mums tiek dota iespēja redzēt bērna seju, kas skatās leļļu izrādi. Seja šeit izrādās spogulis, kas atspoguļo dvēseles pasauli, skatuves pasauli un milzīgo apkārtējo pasauli. Šajā filmā, kas kļuva par pasaules dokumentālā kino klasiku, beidzot izveidojās Franka metode, kas balstīta nevis uz montāžas gabalu sadursmi (D. Vertova princips), nevis uz kadru izmantošanu kā piktogrammas, no kurām var salikt jaunas frāzes, bet gan uz uzmanīgu ielūkošanos nestabilā, pastāvīgi mainīgā dzīvē, kura pati par sevi uz ekrāna iegūst mākslinieciskā vērtību.

Vairākās filmās Franks, pēc izglītības jurists, pievēršas noziedzības un soda tēmai: «Aizliegtā zona» (1975), «Sveša sāpe» (1983), «Līdz bīstamai robežai» (1984), «Augstākā tiesa» (1987) un «Bija reiz Septiņi Semjoni» (1989).

Lielāko rezonansi izraisīja Franka filma «Augstākā tiesa» (operators A. Selecks, fotogrāfs V. Mihailovskis), kuru skatījās miljoniem cilvēku Krievijā un ārzemēs. Tā ir veidota uz dialogiem starp režisoru un cilvēku, kas notiesāts uz nāvi par slepkavību. Filmā visspilgtāk izpaudās Franka kā kinodokumentālista spēja iekļūt cilvēka dvēselē, izraisot tajā atbildes jūtas, un līdzpārdzīvot. Filma pirmo reizi Padomju Savienībā izraisīja plašu sabiedrisko diskusiju «par» un «pret» nāvessodu. «Augstākā tiesa» saņēma vairākas prēmijas, tostarp «Zelta sestercija» (žūrijas, publikas un baznīcas kalpotāju galveno balvu) Starptautiskajā kinofestivālā Nionā (Šveice, 1987) un galveno balvu Vissavienības kinofestivālā Sverdlovskā (1989).

Svarīgs pavērsiena punkts Franka jaunradē bija pilnmetrāžas filma «Bija reiz Septiņi Semjoni» (kopā ar režisoru V. Eisneru; operators J. Korzuns), kas stāstīja par traģisko Ovečkinu ģimenes vēsturi no Irkutskas. Pārbūves gados izveidojuši savu mājas džeza ansambli «Septiņi Semjoni», kas devās koncertturnejās pa valsti un ārzemēm, viņi mēģināja aizbēgt uz Rietumiem, nolaupot lidmašīnu. Bēgšana beidzās ar lidmašīnas uzbrukumu un daļas šīs ģimenes locekļu pašnāvību. Filma saņēma «Grand Prix» kinofestivālā Leipcigā (Vācija, 1990), Sansebastjanā (Spānija, 1991), bronzas balvu Jamagatas pilsētā (Japāna, 1991) un citas. 1975. g. Franks saņēma Latvijas Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukumu un divreiz tika apbalvots ar Latvijas Valsts prēmiju (1967, 1989).

1988. g. pēc 5. Jeruzalemes starptautiskā kinofestivāla organizatoru uzaicinājuma Franks ieradās Izraēlā ar filmu «Augstākā tiesa» pirmās oficiālās padomju kultūras darbinieku delegācijas sastāvā pēc diplomātisko attiecību pārtraukšanas. Izraēlas apmeklējuma un tikšanās ar tuviniekiem (māsu — bijušo Ciānas gūstekni — un meitu) iespaidā Franks uzrakstīja scenāriju «Krievija Izraēlā» (1988), domājot ar «Krieviju» nevis teritoriālas robežas, bet garīgo, kultūras un vēsturisko telpu, kurā gadsimtiem pastāvēja krievu ebrejība.

1989. g. Franks uzņēma filmu «Dziesmu dziesma» — poētisks stāsts par mīlestību un cilvēka dzimšanas noslēpumu. Filma «Ebreju iela» (1992, scenārijs uzrakstīts kopā ar L. Kovaļu un A. Getmani) stāsta par Latvijas ebreju bojāeju nacisma gados (divas Franka māsas no Rīgas geto tika nosūtītas uz Štutgofas nometni, kur gāja bojā). Eiropas ebreju Katastrofas tēmu Franks pirmo reizi skāra filmās «Testaments» (1963) un «Spriedums» (1966); visās šajās filmās akcents likts nevis uz nacistu šausmām un nežēlību, bet gan uz viņu upuru gara spēku.

1993. g. Franks ieradās Izraēlā, dzīvo Jeruzalemē. 1998. g. Franks uzņēma filmu «Iš ha-Kotels» («Raudu sienas cilvēks»; kopā ar režisoru S. Vinokuru un J. Svirski; operators A. Broitmans, komponists D. Krupniks, producents L. Klipars) žanrā, ko pats autors definēja kā «dokumentālo misteriju». Filma pirmo reizi tika rādīta 15. Jeruzalemes kinofestivālā (1998), pēc tam — Starptautiskajā ebreju kinofestivālā Ņujorkā (1999). Filma stāsta par Raudu sienas mistisko spēku.

Franks — 30 filmu radītājs, viens no latviešu poētiskā dokumentālā kino skolas dibinātājiem. Viņa galvenā tēma — traģiskais cilvēka dzīvē, taču viņa filmas vienmēr ir pilnas cerību, vērstas uz labākā meklējumiem cilvēkā, uz mūžīgajām vērtībām.

Franks — vairāk nekā 100 publikāciju par dokumentālo kino autors. Nozīmīgākā no tām — grāmata «Ptolemaja karte» (M., 1975), veltīta dokumentālajam kino kā mākslai, kura pēc savas iedarbības var tuvoties mākslas darbam. Franks — daudzu starptautisko kinofestivālu žūrijas loceklis, kinoskolu mācību programmu dalībnieks Augsburgā (Vācija), Maskavā un Telavivā.

Franka brālis, Ļevs Vulfovičs Franks (1920–78), juridisko zinātņu doktors, padomju viktimoloģijas — zinātnes, kas pēta noziegumu upuru problēmas (radusies Rietumeiropā pēc Katastrofas) — dibinātājs.