Dubnovs Semens Markovičs (1860-1941)

Dubnovs Semens Markovičs (Šimons Mejerovičs) (10.09.1860, Mstsislava, Mogiļevas guberņa, tagad Baltkrievija — 1941. gada decembris, Rīga) — vēsturnieks, publicists, sabiedriskais darbinieks.
Krievu valodu apguva Valsts ebreju skolā, kurā iestājās 1874. gada pavasarī. 1877. gada jūnijā beidza vietējo apriņķa skolu; mēģinājumi iestāties Ebreju skolotāju institūtā Viļņā un reālskolā Daugavpilī (1877.–1878. gadā) beidzās neveiksmīgi. D. intensīvi nodarbojās ar pašizglītošanos, galveno uzmanību veltot vēstures, svešvalodu un filozofijas apguvei. 1880. gada vasarā ieradās Sanktpēterburgā, ieguva uzturēšanās tiesības ar viltotiem dokumentiem un sāka sadarbību ar krievu-ebreju presi. Pirmā publikācija: raksts „Daži momenti ebreju domas attīstības vēsturē“ (1881. gada aprīlis, žurnāls „Russkij Jevrej“); 1882. gada rudenī — pastāvīgs liela krievu-ebreju žurnāla „Voskhod“ līdzstrādnieks, kur no 1883. gada janvāra regulāri parādās viņa publicistiskās un literāri kritiskie raksti par ebreju tematiem; 1888. gadā — darbs „Ievads hasidisma vēsturē.“ 1890. gadā, sakarā ar atteikumu uzturēšanās tiesībām Sanktpēterburgā, D. ar ģimeni pārcēlās uz Odesas. No 1898. gada iznāca viņa darbi ebreju vēsturē: „Ebreju vēstures mācību grāmata“ (1898.–1901.), „Vispārīgā ebreju vēsture“ (1914). 1906. gadā D. atgriezās Sanktpēterburgā, aktīvi piedalījās Krievijas sabiedriskajā dzīvē 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā: 1906. gadā nodibināja Ebreju tautas partiju (pastāvēja Krievijā līdz 1918. gadam); bija viens no Savienības ebreju vienlīdzīgo tiesību sasniegšanai Krievijā radītājiem un vadītājiem (1906); vadīja ebreju literārās un vēsturiski etnogrāfiskās biedrības; rediģēja žurnālu „Ebreju senatne“ (1909.–1918.); bija viens no „Ebreju enciklopēdijas“ redaktoriem (1908.–1913.).
D. pasniedza ebreju tautas vēsturi kā ebreju nacionālā gara attīstības vēsturi; definēja ebreju tautu kā „tautu, kuras māja ir visa pasaule“; uzskatīja, ka tā izveidojusies, pielāgojoties apstākļiem, kādos dzīvoja, un diasporā attīstījusi īpašu sistēmu un kopienas ideoloģiju. Vienmēr izvirzījās viena kopiena, kura vairāk par citām sekmīgi saglabāja pašpārvaldi, nacionālo jaunradi un garīgo neatkarību, kādēļ kļuva par ebreju tautas centru. Tādējādi Erecu Izraēlu šajā lomā nomainīja Babilona, pēc tās — Spānija, Vācija, Polija un Lietuva. D. ebreju reliģiju uzskatīja par tautas pašaizsardzības līdzekli, kurai trūkst citu tautām raksturīgo pašsaglabāšanās līdzekļu. Tādēļ emancipācijas periodā, kad ebreju tauta ienāk sadarbības ar pasaules tautām laikmetā, reliģija zaudē savu aizsardzības funkciju, un ebreju tautai jāattīsta laicīgā kultūra. Uz šī pamata D. noraidīja gan cionismu (to uzskatot par pseidomesianisma izpausmi), gan asimilāciju, aizstāvot ebreju nacionālo kultūras autonomiju un pašpārvaldes ebreju kopienu izveidošanu; pasludināja autonomisma koncepciju, saskaņā ar kuru ebreju nacionālā eksistence ir iespējama diasporā (uzskati izklāstīti rakstu sērijā „Vēstules par veco un jauno ebreju kopienu,“ 1897.–1902.).
Galvenais darbs — „Pasaules ebreju tautas vēsture“ — pirmo reizi tika publicēts vācu valodā Berlīnē (1925.–1929.).
No 1917. gada D. — profesors Sanktpēterburgas universitātes Ebreju vēstures katedrā. Uzreiz un viennozīmīgi nepieņēma boļševiku varu; 1922. gada aprīlī izbrauca no Sanktpēterburgas uz Kauņu, kur viņam piedāvāja profesora vietu, un pēc tam uz Berlīni. Pēc Hitlera nākšanas pie varas (1933) pārcēlās no Berlīnes uz Rīgu.

1941. gada jūlijā Rīga tika okupēta nacistiskās Vācijas karaspēka; D. kopā ar tūkstošiem citu ebreju nonāca geto (1941. gada septembris); 1941. gada decembrī tika iekļauts nāves kolonnā un nogalināts Rīgas piepilsētā. Rīgas ebreju vidusskola nes S. Dubnova vārdu.

Darbi: Dubnovs S. Žīdu vēsture. R., 1935, 1.–2. sēj.
Dubnovs S.M. Ebreju vēsture Eiropā: 4 sēj. Rīga, 1936.–1937.
Dubnovs S.M. Ebreju tautas vēsture Austrumos: 3 sēj. Rīga, 1939.
Dubnovs S.M. Dzīves grāmata: Atmiņas un pārdomas: Materiāli mana laika vēsturei. 1.–3. sēj. Rīga, 1934.–1935., 1940.
Dubnovs S.M. Vēstules par veco un jauno ebreju kopienu. Sanktpēterburga, 1907.
Dubnovs S.M. Ebreju tautas jaunākā vēsture. 3 sēj. Rīga, 1937.–1938.
Lit.: Outstanding Jewish personalities in Latvia / Text aut. G. Smirin. Rīga, 2003. 14. lpp.
Smirins G. S.M. Dubnovs Holokasta priekšvakarā: Rīgas gadi (1933.–1941.) 11. gadskārtējās Starptautiskās starpnozaru jūdaistikas konferences materiāli. Maskava, 2004. 1. d. 356.–360. lpp.
Smirins G. Rīgas ebreji nacistu okupācijas laikā (1941.–1944.) Ebreji mainīgajā pasaulē: 5. Starptautiskās konferences materiāli, Rīga, 16.–17. sept. 2003. Rīga, 2005. 365. lpp.

FEIGMANIS Smirins REE