Davidovs Karls (1838-1889)

Davidovs Karls (Kārlis) (3(15).03.1838, Goldingene (Kuldīga), Kurzemes guberņa – 14(26).02.1889, Maskava) čellists, pedagogs, komponists, diriģents, mūzikas jomas darbinieks. Ieguva mājas izglītību, sešpadsmit gadu vecumā iestājās Maskavas Universitātes Matemātikas fakultātē. Tajā laikā nodarbojās ar mūziku kā vaļasprieku. Spēlēja klavieres un čellu, 14 gadu vecumā sniedza pirmo solo koncertu Maskavā, kur sarakstītas arī Davidova pirmās muzikālās kompozīcijas: opera: “Kalnrači”, 1858. gadā uvertīra un fantāzija 4 čelliem un kontrabasam no operas “Kaligula”. 1858, gadā pabeidza Maskavas Universitāti armatemātikas zinātņu kandidāta grādu, taču turpmāk savu dzīvi veltīja mūzikai. Čella spēli mācījās pie A. Šmita un K. Šūberta, kopš 1859. gada apguva kompozīciju pie M. Hauptmana Leipcigā. 1860. -1862. gadā profesors Leipcigas Konservatorijā, koncertmeistars Gevandhauza orķestrī. 1862.-1882. gadā solists Itāļu operas orķestrī Pēterburgā. 1862.-1887. gadā Pēterburgas Konservatorijas profesors – vadīja čella, kameransambļa, orķestra un operas klases. 1876.-1887. gadā konservatorijas direktors. Davidovs bija izcils pedagogs, krievu čella skolas pamatlicējs, kuras izcilākie pārstāvji ir A.Veržbilovičs, F.Muperts, A.Kuzņecovs, N.Logavoskis u.c.. Nabadzīgajiem studentiem Davidovs piešķīra vairākus atvieglojumus un stipendijas, izveidoja viņiem kopmītni. Davidova darbība izraisīja neapmierinātību Krievu muzikas biedrībā, kurai bija pakļauta konservatorija, viņš vairs nevarēja palikt konservatorijas direktora amatā un 1887. gada janvārī iesniedza atlūgumu.

Davidova radošās personības vērienam un daudzpusībai nebija robežu: viņš apliecina sevi kā diriģentu, aizraujas ar sabiedrisko un pat… komerciālo darbību: no 1874. līdz 1876. gadam viņš bija Brjanskas sliežu velmēšanas, dzelzs apstrādes un mehāniskās rūpnīcas akciju sabiedrības direkcijas sastāvā. Davidovs pārvaldīja trīs svešvalodas, bija izcils matemātiķis un mehāniķis. Viņa dzīvoklī stāvēja pēc paša aprēķiniem izveidots dzelzceļa tilta modelis, viņš interesējās arī par botāniku.

Pametis konservatoriju, Davidovs ar panākumiem uzstājās Vācijā, Itālijā, koncertēja Vīnē un Varšavā. 1887. gada rudenī kopā ar pazīstamo krievu pianistu un diriģentu V. Safonovu veic lielu turneju pa centrālajiem un dienvidu Krievijas apgabaliem, pēc tam pēc neilga pārtraukuma atkal dodas uz Vāciju. Par viņa spēli ir jūsmīgas atsauksmes.

Spēlēja kopā ar pazīstamiem muzikantiem: A.Rubinšteinu, A.Jesipovu, S. Taņejevu, F. Listu, K.Sensānsu, H. Bīlovu. Repertuārā - L. Bēthovena sonātes un koncerti, F. Medelszona, J. Brāmsa, F. Šopēna, K. Sensānsa, A. Rubinšteina, F. Šūmaņa koncerti un paša kompozīcijas. Davidova izpildītājmāksla izcēlās ar augstu kultūru, skanējuma pilnīgumu un izteiksmīgumu, augstu tehnikas līmeni. Davidovs spēlēja A. Stadivāri instrumentu, ko viņam bija d;avinājis grāfs M. Vieļhorskis(“izcilātākajam visu laiku un tautu čellistam”). Bija draugos ar P. Čaikovski, kas viņu sauca par “mūsu laikmeta visu čellistu caru”, N. Rimski-Korsakovu, A.Borodinu. 1888. gadā Maskavā, neskatoties uz slikto pašsajūtu (stenokardijas lēkmes), nodarbojās ar kamermūzikas koncertu organizēšanu (tai skaitā bez maksas studējošai jaunatnei). Janvārī viņam bija nopietna lēkme, 1889. gada 14. februārī viņš nomira. Apglabāts Vvedenskas kapsētā, uz kapa R. Baha veidots piemineklis.

Kā komponists Davidovs bija ļoti apdāvināts un ar smalku, elegantu gaumes izjūtu. Starp viņa sarakstītajām orķestra kompozīcijām: simfoniskā aina “Terekas veltes” un svīta; pa daļai uzrakstītā opera “”Mazepa” palika nepabeigta; četri koncerti čellam ar orķestri, solo kompozīcijas čellam, pārveidoja vairākas Šopēna kompozīcijas čellam. Tāpat bija populāras viņa romances. Krievu izpildītājmākslas vēsturē Davidovam ir viena no visgodājamākajam vietām līdzās Antonam Rubinšteinam un Leopoldam Aueram.

Kompozīcijas: četri čella koncerti (pirmais veltīts tēvam, otrs – grāfam Vieļhorskim);

Simfoniskā aina orķestrim: “Terekas veltes”

“Fantāzijas par krievu dziesmu tēmām” stīgu kvartets un sekstets un kvintets klavierēm un stīgu instrumentiem,

Manuskriptā palikusi orķestra uvertīra un opera “Mazepa”. Pēdējā pilnībā pabeigta un instrumentēta, izņemot pēdējo ainu (librets bija paša Davidova un pēc tam nodots Čaikovskim).

“Школа для игры на виолончели” (Čella skola, izdota Petersa izdevniecībā Leipcigā),

Davidova redakcijā Breitkpopfa izdevniecībā Leipcigā izdoti Bēthovena un Šūmaņa kvarteti.

Literatūra: С.Гинзбург. К.Ю.Давыдов.Л., 1936;

Л. Гинзбург. К.Ю.Давыдов. М.-Л.;

Гинзбург Л.С. История виолончельного искусства. М.,1965,с.17-121. кн.3.;

В. Гутор. Давыдов, как основатель школы виолонч игры. М.-Л.,1950.

«Biografija.ru»