Valdemarpils (līdz 1926. gadam – Sasmakena), pilsēta (kopš 1917. gada) Talsu rajonā (Latvijas Republika). Zināma kopš 16. gs. No 1795. gada – Krievijas impērijas sastāvā. 19. – 20. gs. sākumā – Talsu apriņķī, Kurzemes guberņā. 1918.–40. gadā – Latvijas Republikas sastāvā, 1940.–91. gadā – Latvijas PSR. 1881. gadā Valdemarpilī dzīvoja 1197 ebreji (67%), 1897. gadā – 899 (49%), 1910. gadā – 454 (34%), 1920. gadā – 169 (18%), 1925. gadā – 156 (15%), 1930. gadā – 161 (14%), 1935. gadā – 159 ebreji (14%).
Ebreji dzīvoja Valdemarpilī no 18. gs. beigām. 19. gs. sākumā tika izveidota kopiena. Valdemarpils rabīns 19. gs. vidū bija Mojše-Icchoks Halevis, līdz 1887. gadam – Mojše Lerenblats, 1882.–1902. gadā – Avrams-Šmuels Dubickis (1862–?), 1887.–1901. gadā – Avrams-Šmuels Ravickis, 1904.–12. gadā – Avrams-Šmuels Levenbergs (1869–?), no 1912. gada – Mojše Aronblats.
1901. gadā Valdemarpilī darbojās privāta skola zēniem. Pirmā pasaules kara laikā lielākā daļa ebreju pameta Valdemarpili. 1920. gadā ar Džointa atbalstu kopiena tika atjaunota. 1921. gadā tika atvērta savstarpējās palīdzības kase. Aktīvi noritēja sionistiskā darbība.
Vācijas karaspēks ieņēma Valdemarpili 1941. gada jūlija sākumā. Valdemarpils ebreji tika nošauti 1941. gada rudenī.
Valdemarpilī dzimis E. Deinards.
REE 4, 202