Rēzekne — pilsēta, Rēzeknes novada administratīvais centrs. Zināma no 1264. gada; 1285. gadā Livonijas ordeņa mestrs Viljums de Šerburgoms (Villekīns fon Endorps Šebors) iecēla cietoksni. Līdz 1558. gadam cietoksnis bija Livonijas sastāvā, no 1583. gada — Žečpospoļitas sastāvā (1655.–1680. gadā — Zviedrijas varā). No 1772. gada — Krievijas impērijas sastāvā. 19. gadsimtā un 20. gs. sākumā — Vitebskas guberņas apriņķa pilsēta. 1920.–1940. gados — Latvijas Republikas sastāvā, 1940.–1991. gadā — Latvijas PSR, no 1991. gada — Latvijas Republika. Pilsētas tiesības kopš 1773. gada; līdz 1893. gadam — Rozittena, 1893.–1917. gadā — Rēžica, no 1920. gada — Rēzekne, 1944.–1945. gadā — Rēžica, no 1945. gada — atkal Rēzekne. 1786. gadā Rēzeknē dzīvoja apmēram 500 ebreji. 1802. gadā — 536 (71,1%), 1815. gadā — 1072, 1863. gadā — 1731 (51,3%), 1883. gadā — 7216, 1897. gadā — 6478 (60%), 1910. gadā — 8898 (43,2%), 1914. gadā — apmēram 11 000, 1920. gadā — 4148 (41,5%), 1925. gadā — 3911 (30,9%), 1930. gadā — 3577 (28,2%), 1935. gadā — 3342 ebreji (25,4%), 1944. gadā — 4 ebreji, 1996. gadā — 129, 2001. gadā — 102.
Ebreji dzīvoja Rēzeknē kopš 18. gadsimta pēdējā ceturkšņa, kad ebreju grupa bēga šurp no Makašānu ciema, kas atradās 18 km no Rēzeknes, vajāšanu dēļ. Kopienas locekļus — Makašānu izcelsmes cilvēkus — turpināja apbedīt dzimtajā ciemā. Makašānu kapsēta tika pilnībā iznīcināta Pirmajā pasaules karā. 1786. gadā tika ielikts ebreju kapsētas pamats un uzcelts „Baltais“ lūgšanu nams. Rēzeknes kapsētā apbedīts pilsētas rabīns Isaaks Cijunis, Ludzas rabīna dēls, kurš tāpēc saņēma iesauku Iceļe no Ludzas. Šo kapsētu izmantoja arī ebreji no tuvumā esošajiem miestiem, piemēram, no Maltas.
Kopienā darbojās labdarības fonds „Kupat Cdoka Gedala“ (Kupat Zedaka Gedolah), sabiedriskā virtuve trūkumcietējiem, Bikur Holim, māja veciem ļaudīm. 1802. gadā starp ebrejiem bija 3 tirgotāji. 1845. gadā tika ielikts sinagogas pamats. 1865. gadā tika atvērta L. Pozina krievu rakstpratības skola (1887. gadā — mācekļi — zēni). 1851. gadā ebrejiem-tirgotājiem, kas Krievijā nodarbojās ar tirdzniecību, tika atļauts dzīvot savās mājās pilsētā, izņemot laukumu pie pareizticīgo baznīcas.
Kulta celtnes:
Zaļais lūgšanu nams (Der Griner Bešmedres), Krāslavas iela 5. Koka ēka, celta no māju īpašnieku ziedojumiem 1845. gadā, rekonstruēta 1939. gadā, 105 kopienas locekļi. Ebreju tirgotāju lūgšanu nams, celts no māju īpašnieku ziedojumiem 1860. gadā, 54 kopienas locekļi. Planovas lūgšanu nams, Aizsargu iela 17. Koka ēka, celta 1870. gadā no māju īpašnieku ziedojumiem, rekonstruēta 1939. gadā, 44 kopienas locekļi. Akmens lūgšanu nams, 15. Maija iela 75. Ķieģeļu ēka, celta Dāvida Tagera, Ošera Pasmana un Ziseļa Plinera vārdā 1878. gadā, rekonstruēta 1929. gadā, 204 kopienas locekļi.
Rēzeknes rabīni 19. gs. pirmajā pusē (līdz 1858. gadam) — Jona Manns (1799–?), tad — Azrils Jafits (?–1861), Icoks Cijunis (1861–1900), no 1900. gada — viņa dēls Dovids, no 1904. gada — Isroēls Dusovičs (1877–?), kurš galvenokārt apkalpoja kopienas nabadzīgākos locekļus; no 1910. gada — Lejba Perels, no 1913. gada — Haims Lubockis (1877, Kauņa–1941), kurš apkalpoja turīgākos kopienas locekļus un bija darba „Tosafot Haim“ autors; no 1916. gada — Movšs Skaruto (1889, Rozittena–1941). 20. gs. sākumā valsts rabīns bija Jākovs Poļaks.
1867. gadā Rēzeknē darbojās 4 sinagogas, ebreju valsts skola 1. šķiras. 1875. gadā Elijahu Šapiro līdzekļiem tika izveidota ugunsdzēsēju komanda. 1887. gadā Rēzeknē — 10 sinagogas. 19. gs. beigās daudzi ebreji izbrauca uz citām valstīm. 1893. gadā no Krievijas ieceļotāji ASV nodibināja labdarības biedrību „Bnej Rēžica“.
19. gs. beigās Rēzeknē atvērās ebreju skola ar krievu mācīšanas valodu (20. gs. sākumā par skolas mācīšanas valodu kļuva jidišs). 1890. gadu sākumā Rēzeknē darbojās Palestīnas atbalstītāju pulciņš; no 20. gs. sākuma — Bunda organizācija, kas 1905. gadā izveidoja pašaizsardzības vienību. 19. gs. beigās Rēzeknes ārsts bija N. Tiņanovs — J. N. Tiņanova tēvs.
1910. gadā Rēzeknē bija 10 sinagogas, ebreju tautas vīriešu skola ar sieviešu maiņu, Talmud-Tora, biedrība nabadzīgo slimo ebreju pabalstam, ebreju parādzīmju-uzkrājumu sabiedrība, savstarpējo apdrošināšanu pret uguni biedrība. 1913. gadā ebrejiem piederēja aptieka, visas 6 aptiekas preču noliktavas, visas 5 maiznīcas, 4 viesnīcas, abas fotodarbistabas, visas 3 frizētavas, vienīgā kafejnīca, visas 5 pulksteņu darbnīcas, traktors, apmēram 200 veikali un tirgotavas Rēzeknē (tai skaitā 55 pārtikas veikali, visas 15 galanterijas veikali, visas 12 tabakas veikali, visas 23 manufaktūras veikali). Par ebrejiem bija visi 6 kokmateriālu rūpnieki un vienīgais lopu tirgotājs Rēzeknē, viens ebrejs izīrēja iekārtotas istabas. 1915. gada vasarā sakarā ar frontes tuvošanos daļa ebreju, kā arī kopienas vadītāji pameta pilsētu, kļūstot par bēgļiem un meklējot patvērumu dažādās Krievijas vietās. Kādu laiku pilsētā atradās Lietuvas un Kurzemes ebreji (apmēram 800 cilvēku), kurus pēc cara krievu armijas komandas rīkojuma piespieda pamest karadarbības rajonus, apsūdzot sadarbībā ar uzbrūkošo Kaizerā (vācu) armiju. Viņiem tika sniegta palīdzība. 1917. gada 17. jūnijā ebrejiem izdevās izvairīties no pogrома, pateicoties pilsētas varas iestāžu aicinājumam. Tomēr ebreji cieta nevis no vācu armijas, bet no ģenerāļa Dragomirova Baltās armijas vienību laupīšanas. No 1918. gada decembra pilsētā tika nodibināta padomju vara; tās pastāvēšanas pēdējos mēnešos 1919. gadā pilsēta kļuva par P. Stučkas Latvijas boļševiku valdības galvaspilsētu, pēc kā Rēžicā nodibinājās neatkarīgās Latvijas vara. 1920. gadā Rēzeknē tika mēģināts rīkot pogromu, kura laikā tika izdemolēti 27 ebreju veikali un 5 dzīvokļi. 1920. gadā ar Jointa palīdzību sākās ebreju kopienas atjaunošana, kuras vadītājs kļuva rabīns Lubockis. Starpkaru laikā par rabīniem bija Jākovs Poļaks, Izrails Dusovičs, Haims Ļubockis, Movša Skaruto, Ševeļs Jofins. 1922. gadā no 20 pilsētas domes deputātiem 13 bija ebreji. Cienītas starp ebrejiem bija Rivoša, Manteifeļa, Čerfasa, Anšeļeviča, Bobrovu, Imenitovu un citu ģimenes.
1921. gadā pilsētas dome nolēma drukāt visus aicinājumus, paziņojumus, kas nāk no pilsētas administrācijas, kā arī ielas nosaukuma plāksnītes 3 valodās: latviešu, krievu un jidišā. Priekšlikumu ieviesa pilsētas domes galsnis Entins. 1921. gada augustā apmēram 500 Rēzeknē ieradušies ebreji bēgļi no Krievijas tika nosūtīti atpakaļ. 1920.–1930. gados darbojās dažādu ebreju partiju un organizāciju nodaļas. Bija 9 sinagogas, tai skaitā hasīdu. 1921.–1934. gadā darbojās ješiva „Bejs Josefs“, kuru vadīja Mordhe Zvirins. 1922. gadā ar Jointa atbalstu tika izveidota palīdzības komiteja bāreņiem. 1920. gados tika atvērta skola ar mācīšanu ivritu. 1922. gadā tika dibināta ģimnāzija ar krievu mācīšanas valodu, vēlāk jidišu (dir. — Efims Grigorjevičs Grozdinskis, 1871–1934). 1924. gadā tika izveidota sporta biedrība „Hakoah“. 1927. gadā tika dibināta OZE nodaļa, 1938. gadā — zobārstniecības poliklīnika, 1939. gadā — bērnu nometne; 1929. gadā darbojās 3 ebreju skolas. 1930. gadā iznāca humoristiskais izdevums „Rēcicers Asmodajs“. Pilsētas ebreju labdarības biedrība Manteifeļa vadībā caur savu dāmu komiteju, piesaistot jaunus locekļus, kuri maksāja ikmēneša iemaksas, rīkojot dažādus pasākumus līdzekļu vākšanai, pirmkārt izrādīja rūpes par Haima Rivoša vārda pansionātu. H. Rīvošs 19. gs. bija ievērojams mežmateriālu tirgotājs un darbuzņēmējs, kas uzturēja pansionātu. Tika izveidota arī slimnīca „Bikur-Holim“ nabadzīgajiem un bezdarbniekiem, kuri nespēja maksāt par medicīnisko palīdzību un zālēm.
Ievērojama uzmanība tika veltīta bērniem. Ebreju veselības aizsardzības biedrība (OZE) sāka ar akciju „Piena piliens“, mācot jaunos vecākus jaundzimušo higiēnai un aprūpei, kā arī nodrošinot zīdaiņus ar piena maisījumu mātes piena trūkuma gadījumā. Šīs biedrības rūpēs bija aptverti 90% ebreju jaundzimušo. Pateicoties Mihaila Bobrova centieniem izdevās panākt pilsētas valdē līdzekļu piešķiršanu ebreju košera ēdnīcas organizēšanai nabadzīgajiem skolēniem. Šī ēdnīca no ziemas uz ziemu nodrošināja ar ēdienu 120 skolēnus, katru gadu izdalot bez maksas 18 000 porcijas. Lieldienu brīvdienās skolēniem tika izsniegts viss svētku nepieciešamais, bet Purima svētkos — tradicionālie kārumi homenaši. Bērnu vasaras atpūtas organizēšanai viņus vispirms katru dienu dažas stundas pulcināja kādā dārzā. Vēlāk tika izveidota bērnu pusnometne, kurā 50 skolēni no nabadzīgām ģimenēm sešu nedēļu garumā apmeklēja nometni no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā, kur viņus ēdināja ar brokastīm un pusdienām. Šāda palīdzība bērniem bija taustāms atbalsts viņu vecākiem.
Tika organizēts zobārstniecības kabinets, labdarības biedrības „Malbish-Arumim“ (Drēbes kailajiem), „Gmiles-Hesed“ („Bezprocentu kredīts“) un „Cdoka“ („Žēlsirdība“), kas pielika visas pūles, lai palīdzību saņemtu visi, kuriem tā nepieciešama.
Rēzeknē darbojās vairākas politiskās partijas. Neraugoties uz ievērojamas strādnieku šķiras slāņa trūkumu, Bunds bija ietekmīgāks nekā cionistu organizācijas („Kadima“ un „Mizrahi“). Pilsētā bija „Agudat Izraēl“ nodaļas, ebreju tautas partija („Folkspārtej“), sociālistu-cionistu un cionistu-revizionistu, cionistu organizāciju Betars, „Bar-Kohba“, „Hašomer-Hacair“ („Necah“), „Hehaluc“, „Borhov-Jugnt“, „Herzlija“ nodaļas. No sporta biedrībām darbojās „Hapoēls“ un „Hakoah“. Bija 2 ebreju pamatskolas, ebreju ģimnāzija, kā arī vairākas reliģiskās mācību iestādes.
Pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma Rēzeknē notika pārmaiņas: pamatskola palika viena ar divām plūsmām — ar mācīšanu jidišā un ivritu. Ebreju ģimnāzijā mācīšanas valoda bija jidišs. Skolas ieguva reliģiozāku raksturu. No cionistu organizācijām palika jaunizveidotā „Olim“, „Trumpeldors“ (Betars) un „Herzlija“. Ebreji piedalījās pilsētas domē arī pēc apvērsuma. Tie bija Šoloms Lurje, advokāts G. Čertkovs un Josifs Aršāns.
1935. gadā ebrejiem piederēja 75% tirdzniecības uzņēmumu. Jau sen ebreji šeit dominēja linu pirmsapstrādē, kokmateriālu un zāģmateriālu tirdzniecībā. Rēzeknē sāka savu darbību grāmatu izdevējs B. I. Šerševskis, bet pirms viņa 19. gs. tipogrāfiju ar 10 darbiniekiem nodibināja A. N. Imenitovs, kas 20. gs. 30. gados tika uzskatīta par paraugu. Imenitovs uzturēja arī bibliotēku.
Nacistiskās Vācijas karaspēks iesoļoja Rēzeknē 1941. gada 3. jūlijā. Jau 9. jūlijā, kad pilsētā ieradās einsatzkomanda 1b, šeit jau darbojās „pašaizsardzības“ grupa 120 cilvēku sastāvā, bet Rēzeknes apriņķa pilsētās un miestos tika izveidotas „pašaizsardzības“ grupas 30–80 cilvēku sastāvā. Nepaļaujoties uz vietējiem spēkiem, tika pieprasīti vēl 30 cilvēku no Rīgas.
Pirmā ebreju slepkavība Rēzeknē notika 4. jūlijā, kad tirgus laukumā tika savākti 1400 ebreji-vīrieši. Vairāk nekā desmit jauni cilvēki tur pat tika nošauti citu iebaidīšanai. Tie bija Boruhs Vekslers, Mitja Manteifelis, Mordhuhs Gasels un citi. Pārējos ebrejus nosūtīja uz cietumu.
Nedēļu pēc vāciešu ierašanās einsatzkomandas cilvēki savāca visus Rēzeknes „pašaizsardzības“ cilvēkus pie upes krasta, pretī bijušajai milicijai, kur ebrejus piespiedza izrakt līķus. Tie bija to cilvēku līķi, kurus pirmajās kara dienās bija arestējuši NKVD milicisti. Apmēram 30 latviešu līķi bija sakropļoti: nogriezti dzimumorgāni, galvas skalpotas, acis izdurstītas. Ebrejus, kurus piespieda izrākt līķus, apsūdzēja, ka tas bijis viņu darbs. Kad ebrejus sāka sist, viņi metās bēgt lejā pa krauju pāri upei, mēģinot paslēpties Leščinska dārzā. Pēc viņiem dzinās un rīkoja medības kā pēc zvēriem. Pavisam Leščinska dārzā tika nogalināti 120 cilvēki. Šo epizodi savā dienasgrāmatā un vēstulē sievai apraksta vācu militārais garīdznieks, kurš piedalījās šo upuru bēres. Šai stāstam bija turpinājums. Latviešu presē parādījās raksti par spīdzināšanām un nāvessodiem, ko NKVD darbinieki piemēroja Rēzeknē ar ebreju ārstu līdzdalību. 1941. gada 6. septembrī fašistiskā avīze „Tēvija“ publicēja sava korespondenta reportāžu, kurā tika norādīti konkrēti gadījumi: kādam tika norauti „cimdi“ (t.i., rokas tika applaucētas, un tad norauta āda). Hildegardai Kurikovai it kā tika nogrieztas krūtis, izknociami zobi, adatas iedurtas zem nagiem. „Visam ir dokumenti un citi materiāli,“ — rakstīja avīze. Pēc Daugavpils prokurora, kurš pieprasīja minētos dokumentus, rīkojuma Rēzeknes policija sāka izmeklēšanu, nopratināja lieciniekus un paziņoja, ka „ne viss, kas publicēts avīzē „Tēvija“… atbilst patiesībai. Kurikova ir dzīva, dzīvo Rēzeknē; starp līķiem sieviešu nebija; pēc nogalinātā Jākova Terentjeva tēva liecības, viņa dēls tika piekults un nogalināts ar šāvienu galvā, bet nevienas svītras uz muguras nebija izgrieztas. Nebija izgriezti mēles, nebija norauti „cimdi“, nebija adatu zem nagiem. Līdz šim nav atrasts neviens pierādījums tam, ka ebreju ārsti piedalījās spīdzināšanās.“
Nacistu galvenais mērķis bija sasniegts — radīts naids pret ebrejiem. Apšaubāmi, ka NKVD vācu straujā uzbrukuma dēļ bija laiks izvirtīgām spīdzināšanām apcietinātajiem. Kaut kur nebija laika pat svētā pienākuma izpildīšanai — arhīvu iznīcināšanai. Tas tomēr bija nacistiem raksturīgs propagandas pasākums, analoģisks tam, ko viņi, piemēram, veica pirmajās okupācijas dienās Daugavpilī un Rīgā.
1941. gada augusta sākumā divu nedēļu garumā katru rītu Rēzeknes ebreju kapsētā nošāva ebrejus. Kapsētā tika atrastas 3 kapas ar 2,5 m platumu un 14, 16 un 30 m garumu. Pavisam tur tika nogalināti 2500 ebreji. No 1941. gada 23. augusta ebrejus kopā ar čigāniem, latviešiem, krieviem nošāva Ančupānu pakalnos. Tur uz nošaušanu veda ebreju sievietes un bērnus (vīrieši jau bija nošauti). Viņus piespieda atģērbties, izrādīja rupjību, izvaroja saimniecībā. Kad galvenā daļa Rēzeknes ebreju tika iznīcināta, 1941. gada 27. augustā tika likvidēta arī vietējā „pašaizsardzības“ grupa, pārveidojot to par pieciem policijas iecirkņiem. Saskaņā ar Rēzeknes apriņķa policijas atskaiti, pēc 1942. gada 20. jūnija stāvokļa likvidēto ebreju skaits 1. policijas iecirknī (Rēzeknes pilsēta) bija 3219 cilvēki. Dzīvi kādu laiku palika tikai speciālisti, kurus kopā ar aizturētajiem slēpušajiem ebrejiem nošāva 1943. gadā Vipingskas mežā.
Rēzeknes atbrīvošanā 1944. gada 26. jūlijā piedalījās strēlnieku divīzija ģenerālmajora Mihaiļa Emanuiļoviča Moskaļika (1898–1956) vadībā.
Pēc atbrīvošanas Rēzeknē atgriezās vairāki simti ebreju, kas atjaunoja kopienu; darbojās sinagoga (Krāslavas iela, 5). Rabīns bija Mozus Boruhovičs Šurs (1876–?). Parastajos dienās sinagogi apmeklēja 30–40 cilvēki, svētku dienās — 250–300 cilvēki. Ebreju kapsētā tika uzstādīts piemineklis Rēzeknes ebrejiem, kas nošauti Holokaustas laikā. Rēzeknes rabīns 1950. gados bija N. Šmuklers. 1990. gadu sākumā Rēzeknē tika izveidota ebreju kopiena (priekšsēdētāja — Diāna Veisman), tad I. Taics, tagad Rašele Kukļa. 2011. gadā pilsētā dzīvoja vairākas desmitiem ebreju.
Rēzeknes ebreji uzstādīja kapsētā divus pieminekļus: vienu apakšā pie upes (ar uzrakstu ivritu), otru — kapsētas augšdaļā, kur ebrejus apbedī arī šodien. 2006. gadā Latvijas ebreju kopienu padome uzstādīja pieminekli ebrejiem pie ielu krustojuma pie Leščinska dārza. Uz tā četrās valodās rakstīts: „Šajā vietā 1941. gada 15. jūlijā vietējie nacisti nošāva 120 Rēzeknes ebrejus.“
Rēzeknē dzimušie: L. I. Bahs, M. V. Gruliovs, M. Kikoins, S. I. Krancs, E. S. Mandelis, R. Eidelmans, F. M. Ermlers, Natans Imenitovs (1884–1965, Buloņa-Bijankūra, Francija), franču tēlnieks; Nisona Mindels (1912–1999), rabīns, filozofijas doktors (1962), M.-M. Šnērsona sekretārs, grāmatu par jūdaisma filozofiju autors; Abrams Cemahhovičs (Timofejjevičs) Rubišs (1887–1938, Daugavpils), inženieris, sabiedrisks darbinieks, Daugavpils ORT nodaļas priekšsēdētājs, Tirgotāju un rūpnieku savienības un kredītu biedrības „Diskont“ (Daugavpils) organizators; dzejnieks Nahmans Dimanšteins; rakstnieks un literatūrzinātnieks Jurijs Tiņanovs (Bera Epšteina mazdēls, kura firmai cariskajā laikā bija miljoniem apgrozījuma); mākslinieks Arkādijs Naišloss (gāja bojā Holokaustā); doktors Anšeļevičs; Z. Ioffe, Rīgas sinagogas gabbai; J. Poļaks, vairāku skolu un mācību iestāžu direktors; J. Pliners, Saeimas deputāts, tagad skolas „Eirika“ direktors.
Autors I. Ročko
Avoti: Melers M. Mūsu atmiņu vietas. Holokausatā iznīcinātās Latvijas ebreju kopienas. Rīga, 2010, 302.–310. lpp. Melers M. Ebreju kapsētas Latvijā. Rīga, 2006, 82. lpp. Latvija: Sinagogas un rabīni, 1918.–1940. Rīga, 2004, 141. lpp. Ročko I. Holokausts Latgalē: Rēzekne, Ludza, Krāslava, Varakļāni. Ebreju iznīcināšana Latvijā, 1941.–1945. Lekciju cikls. 2. izd., labots un papildināts. Rīga 2008. 210.–218. lpp. Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā. 1941.–1944. Rīga, 1999. 320.–327. lpp. Ročko I. Upuri, glābtie un glābēji. Voļkovičs B., Olehnivičs D., Ročko I., Staševskis M., Šneers, Štejmans I. Holokausts Latgalē. Daugavpils 2001, 98.–104. lpp.