Piedruja — apdzīvota vieta Krāslavas rajonā (Latvijas Republika). No 1772. gada — Krievijas impērijas sastāvā. 19. gadsimtā un 20. gs. sākumā — Pridrujskas miests, Drissas apriņķī, Vitebskas guberņā. 1919.–1940. gadā — Latvijas Republikas sastāvā, 1940.–1991. gadā — Latvijas PSR. 1897. gadā Piedrujas dzīvoja 561 ebrejs (66%), 1906. gadā — 706 (70%), 1920. gadā — apmēram 50 ebreju ģimenes, 1925. gadā — 172 ebreji, 1930. gadā — 203 (53%), 1935. gadā — 145 ebreji (44%).
Ebreji dzīvoja Piedrujas kopš 18. gadsimta vidus. 19. gadsimtā lielākajai daļai no tiem bija savas mājas ar pagalmiem, kur turēja govis un vistas, audzēja dārzeņus un augļus; daudzi algoja strādniekus. Ebreju rokās bija koncentrēta mežtirdzniecība; ebrejiem piederēja visi veikali un tirgotavas Piedrujas; daudzi nodarbojās ar amatniecību. Piedrujas darbojās sinagoga.
1881. gada augustā un 1882. gadā Piedrujas notika pogromi, ko rīkoja kaimiņciemu zemnieki.
20. gadsimta sākumā Piedrujas darbojās 3 sinagogas. 1906.–1908. gadā Piedrujas rabīns bija Bers-Lejbs Oļšvangs (1879–?).
1920. gadā kopienas pārstāvis Haims Kišļevičs bija delegāts 1. Latvijas ebreju kopienu kongresā. Piedrujas tika uzbūvēta jauna sinagoga (vecā nodega 1. pasaules kara laikā).
1920.–1922. gadā Piedrujas ebreji aktīvi tirgojās ar Poliju. 1923. gadā Polijas iestādes pārtrauca izsniegt atļaujas šai darbībai, kā rezultātā daļa Piedrujas ebreju ģimeņu bankrotēja. Daudzi Piedrujas ebreji 1920. gados izbrauca uz citām valstīm. Relatīvi stabils bija to ebreju ģimeņu ekonomiskais stāvoklis, kuras nodarbojās ar lauksaimniecību. Ebrejiem kā agrāk piederēja visi veikali un tirgotavas; praktiski ārsts-ebrejs. Ar Jointa palīdzību tika atvērta savstarpējo kredītu kase. Līdz 1930. gadu vidum Piedrujas strādāja 1920. gadā atvērtā skola ar mācīšanu jidiša valodā.
Pēc Vērmahta karaspēka daļu okupācijas 1941. gada jūlijā Piedrujas ebreji tika nogalināti.
REE 6, 226–227