Ludza

Ludza, pilsēta (no 1777), rajona centrs (Latvijas Republika). Zināma kopš 1177. No 1772 – Krievijas impērijas sastāvā Daugavpils provincē Pleskavas guberņā, no 1778 – Polockas vietvalstībā, no 1796 – Baltkrievijas guberņā, no 1802 – Ludzas apriņķa pilsēta Vitebskas guberņā. 1920–40 – Latvijas Republikas sastāvā, 1940–91 – LatPSR.\

1772. gadā Ludzā dzīvoja 66 ebreji (29%), 1784. gadā – 80, 1815. gadā – 1176 (65,3%), 1847. gadā – 2299, 1868. gadā – 1915 (53,2%), 1885. gadā – 2403, 1897. gadā – 2803 (54,5%), 1910. gadā – 2987, 1920. gadā – 2050 (40,7%), 1925. gadā – 1907 (34%), 1930. gadā – 1634 (30,2%), 1935. gadā – 1518 ebreji (27%).

Ebreji Ludzā dzīvoja no 16. gs. 1765. gadā Ludzā tika sadedzināts atteikušies kristīties un apsūdzētais kristietības apvainošanā drēbnieks Mojše ben Dovids. 18. gs. beigās Ludzā tika uzcelta pirmā sinagoga, 1804. gadā – otrā, 1827. gadā – hasidiskā. 1850. gadā radās hevra

kadiša. 1786.–1806. gadā par rabīnu Ludzā bija Zēvs-Volfs Altšulers

(?–1806), 1806.–

10 – Dovids Cioni

(1762–1810), 1810.–

56 – viņa dēls Naftoli (?–1856) (I. Zilbera prectēvs), 1856.–76 – Naftoli dēls Ārons-Zeligs (?–

1876). Pēc

A. Z. Cioni nāves par Ludzas rabīnu kļuva viņa znots Eliezers Don-Ihje (1838–

1926). Par valsts rabīnu 1910. gados bija Josifs Leizerovičs Boroviks. Ludzā dzīvoja vairāku Talmuda komentāru grāmatu autors rabīns Izraēls Zeligmans (?–1908), Naftoli Cioni mazdēls.\

1840. gados aptuveni 60 ebreju ģimenes pārcēlās uz kolonijām Hersonas guberņā. Lielākā daļa apmetās Krasnoselkas kolonijā. 1865. gadā Ludzā tika atvērta ebreju krievu rakstpratības skola zēniem (direktors B. Māgels, 1887. gadā – 53 skolēni) un Talmud-Tora, 1887. gadā – vēl viena Talmud-Tora, kurā mācīja matemātiku un krievu valodu.

Darbojās 2 sinagogas. 1890. gados sāka darboties vēl viena ebreju skola, 1910. gadā – skola ar mācībām ivritā. 1883. gadā Haims Moers atvēra ebreju grāmatu veikalu, vēlāk pie veikala darbojās bibliotēka. 1907. gadā viņš pats Ludzā dibināja vienīgo Latgalē ebreju tipogrāfiju.\

1904.–05. gadā Bunda aktivisti organizēja vairākus streikus. 1910. gados sāka darboties „Poalē Cion“ nodaļa. 1910. gadā Ludzā darbojās 5 sinagogas, bija ebreju kapsēta, 1912. gadā darbojās ebreju krājaizdevu sabiedrība. 1913. gadā ebrejiem piederēja visas 4 aptiekas preču noliktavas, vienīgā pirts, abas maiznīcas, 3 viesnīcas, abas frizētavas, vairāk nekā 100 veikali (t. sk. 21 pārtikas, visi 14 manufaktūras, visi 3 juvelierizstrādājumu). Starp ebrejiem bija 3 mežrūpnieki, 2 šuvēji. 1914. gadā tika izveidota „Biedrība nabadzīgo ebreju atbalstam“ (organizatori – 2. ģildes tirgotāji Šmuila Izrecs un Abrams Karelics).\

Pirmā pasaules kara gados daži simti ebreju pameta Ludzu. 1920. gadā bēgļi sāka atgriezties. Ar Džointa atbalstu kopienas dzīve atdzīvojās. Tika atvērta skola ar mācībām ivritā. 1922. gadā dibinātajā ģimnāzijā ar mācībām krievu valodā 80% skolēnu bija ebreji. Kopiena savāca 1297 rubļus ziedojumu Ebreju nacionālajam fondam. 1920. gados vairākus gadus darbojās ebreju bērnu nams. 1935. gadā no 302 Ludzas veikaliem un darbnīcām 191 piederēja ebrejiem. 3 ārsti no 6 un 3 zobu ārsti bija ebreji. 1920.–30. gados Ludzā bija 7 sinagogas. 1926.–41. gadā par rabīnu Ludzā bija E. Don-Ihje dēls – Benzions (1871–1941).

Ludzā darbojās dažādu ebreju partiju un organizāciju nodaļas.\

1941. gada 3. jūlijā Vērmahta daļas ieņēma Ludzu. 1941. gada 20. jūlijā tika izveidots geto. 1941. gada 17. augustā tika nošauti aptuveni 800 ebreji, 1941. gada 27. augustā – 120 ebreji, 1941. gada 27. oktobrī

– 120 ebreji. Pēdējie Ludzas ebreji tika nošauti 1942. gada

maijā. Katastrofas

laikā Ludzā tika nogalināti aptuveni

1250 ebreji.

1950. gadu sākumā

Ludzā dzīvoja aptuveni 100 ebreju, bija sinagoga un ebreju kapsēta. 1960. gados

par šohetu bija

N. Šmuklers. 1970. gados Ludzas ebreji izbrauca uz Izraēlu.\

Ludzā dzimuši N. A. Jofiss, G. V. Franks, I. G. Čašniks, I. Šapiro.

E. Don-Ihje.

B. Don-Ihje

РЕЭ 5, 323 - 324