Latvija, Baltijas republika. Ietver trīs vēsturisko apgabalu teritorijas — Kurzeme (kurā ietilpst Kurzeme un Zemgale), daļu Vidzemes teritorijas (otra tās daļa ietilpst Igaunijā; sk. arī Rīga) un Latgale.
Vācu bruņinieku pulki (jo īpaši Zobenmestru ordenis), kas 12.–13. gs. iekaroja Latviju, un tiem sekojušie Livonijas ordeņa bruņinieki, ieviesdami (tāpat kā Teitoņu ordenis un Latvijā iebraukušie Hanzas tirgotāji) vācu civilizāciju un izplatot tās ietekmi Baltijā, aizliedza ebrejiem apmetties viņu Latvijas teritorijā izveidotajā Livonijas valstī. Netālu no Jelgavas (Mitavas) atrastie 14. gs. kapu pieminekļi, kā arī 1536. gada Rīgas tirgotāja grāmatvedības ieraksts par auduma un apģērba pirkšanu un pārdošanu „ebrejam Jēkabam“ liecina tomēr, ka aizlieguma rīkojums (1306) ne vienmēr tika stingri ievērots.
Līdz Latvijas pievienošanai Krievijai (sk. turpmāk) šis aizliegums un no tā izrietošie pasākumi bieži vien kļuva par cīņas objektu, kuru ar mainīgiem panākumiem veda centrālā vara un muižniecība ar baznīcu un pilsētniekiem gan Kurzemes hercogistē, kas izveidojās pēc Livonijas ordeņa sabrukuma (1561), gan Piltenes apriņķī, kas ietilpa patstāvīgajā Kurzemes bīskapijā, kā arī Vidzemē un tās galvenajā pilsētā Rīgā.
Kurzemes hercogistē, kas 1561. gadā kļuva par Polijas karaļvalsts vasalvalsti, vācu tirgotāju ģildes un vācu amatnieku cehi, baidoties no konkurences gaidāmā ebreju pieplūduma no Polijas un Lietuvas dēļ, panāca, ka kapitulācijas līgumā, ko parakstīja Livonijas ordeņa priekšnieks un karalis Sigismunds II Augusts (1561. gada 28. novembrī), tika iekļauts pienākums aizliegt ebrejiem „Livonijā nodarboties ar tirdzniecību un nodokļu un nodevu atpirkšanu“.
Šādi un līdzīgi pienākumi, kurus Kurzemes hercogi bija spiesti uzņemties arī turpmāk, bija pretrunā gan ar viņu pašu interesēm, gan ar muižniecības nodomiem. Ieinteresētie ienākumu palielināšanā (pašu un valsts kases) hercogi un feodāļi, tieši otrādi, centās piesaistīt ebrejus valstī, atvieglot viņu saimniecisko darbību un izmantot viņu tirdzniecības pieredzi un sakarus, lai izdevīgi pārdotu savās muižās ražotos lauksaimniecības produktus un importētu ārvalstu preces, kā arī ar mērķi iekasēt no tiem nodokļus par dzīvesvietas tiesībām un maksu par iznomātajiem zemes gabaliem, krogiem u. tml.
Neskatoties uz baznīcas, tirgotāju un amatnieku pretestību, hercogi ilgu laiku apiet 1306. gada rīkojumu un 1561. gada pienākumu, atļaujot ebrejiem uzturēties valstī kā „ārzemnieciem“. Hercoga Frīdriha Kazimira izšķērdīgums, kurš bija parādā ievērojamas summas dažādiem kreditoriem, piespieda viņu nodot nodokļu iekasēšanu ebrejiem, neskatoties uz pilsētnieku protestiem un landtāga (muižniecības sapulces) lēmumiem 1692., 1698. un 1699. gadā. Savukārt hercoga Ferdinanda 1713. gadā pēc pilsētnieku pieprasījuma izdotais rīkojums par ebreju izraidīšanu no valsts tika, muižniecībai atsakoties padzīt tos no savām muižām un ciemiem, izpildīts tikai Mitavā.
Tāpat netika pilnībā izpildīti papildu rīkojumi (1713. gada decembris un 1714. gada marts), kas ebrejiem draudēja ar arestu un ikdienas naudas sodu viena talera apmērā, ja tie sešu nedēļu laikā nepametīs hercogistes robežas. Ebreju nelikumīgā uzturēšanās valstī, samaksājot muižnieku kasē ikgadējo nodokli 400 taleru apmērā, faktiski tika atļauta ar landtāga 1719. gada lēmumu (atcelts 1739. gadā).
Tomēr daļa ebreju iedzīvotāju bija spiesta pamest Kurzemi, ievērojot landtāga lēmumu (1727. gada decembris) par ebreju izraidīšanu uzkrājušos tā laika kavējumu divu tūkstošu taleru apmērā dēļ. Par ilgstošas (bet ne pastāvīgas) uzturēšanās atļauju ebrejiem valstī var liecināt landtāga lēmums, izslēdzot „amatniekus, kas nekaitē vietējiem iedzīvotājiem, kā arī personas, kas nodarbojas ar destilāciju muižnieku muižās un iedzīvotāju mājās“, no padzīstamo kategorijas (1730. gada septembris).
Landtāga turpmākajos lēmumos (1733., 1739., 1747. un 1754. gadā) šī privilēģija tika atcelta. 1710. gadā pirmo reizi Kurzemes vēsturē tika atļauts Mitavā izveidot ebreju kapsētu. Līdz tam ebrejiem, kuriem nebija tiesību apglabāt savus mirušos hercogistes teritorijā, bija spiesti tos vest uz Poliju. 1730. gadā Mitavā radās pirmā ebreju apbedīšanas biedrība (sk. Hevra kadiša); no tā paša gada ebreji sāka vest kopienas hroniku (pinkas).
1737. gadā E. Bīrons kļuva par Kurzemes hercogu. Viņa prombūtnes laikā (viņš pastāvīgi uzturējās Pēterburgā) hercogistes finanses patstāvīgi pārvaldīja galma ebrejs L. Lipmans (Icchaks Libmans; sk. arī Sanktpēterburga). Pēc Bīrona izsūtīšanas uz Sibīriju (1741), kad hercogisti sāka pārvaldīt ar Polijas karaļa Augusta III atļauju augstākie valsts padomnieki, attieksme pret ebrejiem pasliktinājās, lai gan rīkojumi par viņu izraidīšanu, kā arī iepriekš, netika izpildīti.
Uz ebreju ekonomisko stāvokli ārkārtīgi negatīvi ietekmēja aizliegums pastāvīgi dzīvot vienā vietā un nepārtrauktie izraidīšanas draudi. Un lai gan daudzi izraidīšanas rīkojumi netika izpildīti vai tika izpildīti tikai daļēji, lielākā daļa ebreju bija spiesta klīst pa valsti, meklējot iztikas avotu. 1760. gadā hercogs Kārlis (Polijas karaļa Augusta III dēls) ar ārkārtīgu nežēlību izpildīja rīkojumu par ebreju izraidīšanu no valsts. Visi ebreji bija spiesti sešu nedēļu laikā pamest Kurzemi, bet pat dažu dienu uzturēšanās hercogistē tirdzniecības nolūkos prasīja īpašu varas atļauju.
Kurzemes atgriešana Bīrona varā (1762) noveda pie ebreju stāvokļa uzlabojuma, kuri ieguva iespēju atgriezties hercogistē. Zemstāva seims 1782. gadā piešķīra ebrejiem uzturēšanās tiesības valstī. Pateicoties ebreju ierašanai Kurzemē no Polijas, ebreju iedzīvotāju skaits pieauga. Tas izraisīja jaunus pilsētnieku uzbrukumus ebrejiem.
Bailes no jaunas izraidīšanas pamudināja dažus Mitavas ebrejus sastādīt lūgumrakstu 60 ebreju ģimenu vārdā, „kuru senči dzīvoja Mitavā“. Viņi lūdza atļaut pastāvīgi dzīvot pilsētā viņu ģimenēm (kamēr Mitavā dzīvoja 200 ebreju ģimenes). Lūgumraksts 1794. gadā pilsētas komisija nosūtīja landtāgam izskatīšanai. Taču landtāgs nepaguva apspriest priekšlikumu, jo 1795. gada 16. martā hercogiste tika pievienota Krievijai un veidoja Kurzemes guberņu.
Citāds bija ebreju stāvoklis Piltenes apriņķī, vienā no trim Kurzemes bīskapijas patstāvīgajiem enklaviem Kurzemes hercogistes teritorijā. Cenšoties iegūt no saviem īpašumiem pēc iespējas vairāk labumu pirms to pārdošanas 1559. gadā Dānijas karalim, Kurzemes bīskaps atļāva tur apmesties turīgajiem ebrejiem. Dzīvošana Kurzemes bīskapijā, Dānijas, bet no 1585. gada — Polijas karaļa personīgajā īpašumā, atbrīvoja Piltenes apriņķa ebrejus no ierobežojumiem, kas bija noteikti Livonijas pakļaušanas Polijai vienošanā 1561. gadā.
Ebreji ieguva tiesības pastāvīgi uzturēties apriņķa robežās, veidot kopienas (pirmās Kurzemes teritorijā), nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību; pēc dažu vēsturnieku domām, no 1570. gada viņi izmantoja pilsonības tiesības. Tomēr pēc apriņķa iestāšanās personālūnijā ar Kurzemes hercogisti (1685) ebreju stāvoklis sāka pasliktināties. 1717. gadā tiem tika uzlikta ikgadēja galvas nauda divos taleros (1719. gadā palielināta divkārt). Lai gan sekojošajos gados (1727, 1730, 1731 un 1738) izdotie rīkojumi par Piltenes ebreju izraidīšanu netika izpildīti, daļa no tiem bija spiesta pamest apriņķi.
1750. gadā Polijas seims atļāva ebrejiem uzturēties apriņķī par ikgadēju nodevu tūkstoš taleru apmērā, kuras iekasēšana tika uzticēta ebreju ārpakalpotājiem. Sakarā ar ebreju skaita samazināšanos apriņķī, ko izraisīja Piltenes tirdznieciskās nozīmes samazināšanās, nodevas apmērs 1783. gadā tika samazināts līdz 400 taleriem gadā, kas nonāca muižniecības kasē, un vēl 40 taleriem, ko ik pēc trim mēnešiem maksāja pašvaldībām.
Seima īpašajā rīkojumā tika atzīmēts, ka pilsoņiem, kuriem ir darīšanas ar ebreju tirgotājiem, nevajag traucēt tiem maksāt nodevas muižniekiem, bet, ņemot vērā nodevu regulāru saņemšanu, tika pavēlēts „aizsargāt ebreju pilsoniskās un tirdznieciskās tiesības“. Piltenes pilsētā sinagoga pastāvēja no 1708. gada, bet 1751. gadā seims atļāva Hasenpota (tag. Aizputes) ebrejiem uzcelt sinagogu un nodibināt kopienu, „kā tas pieņemts Polijā un Lietuvā“.
Par ebreju stāvokli Vidzemē līdz tās pārejai zem Krievijas varas (1721) sīkāk sk. Igaunija un Rīga.
Latgalē, kas no 1561. gada līdz Polijas pirmajam dalījumam (1772) atradās tās varā, ebreji sāka ierasties vēlāk nekā citās Latvijas apgabalos. Latgales tālums no Polijas un Lietuvas lielākajiem centriem, Krievijas, Kurzemes un Vidzemes tuvā kaimiņiecība, kas naidīgi izturējās pret ebreju imigrāciju Baltijā, un apgabala ekonomiskā atpalicība nevarēja piesaistīt ebrejus. Tikai 17. gs. otrajā pusē Latgalē apmetās daļa polsko-lietuviešu ebraju, kas pārdzīvoja B. Hmeļņicka pogromus un Polijā iebrukušā krievu-kazaku karaspēka patvaļu.
Šeit ebreji nodarbojās galvenokārt ar muitas nodevu atpirkšanu, dzērienu vietu nomu, starpniecību, sīktirdzniecību un krāmošanu, vēlāk — arī muižu nomu, graudu un koku tirdzniecību. 18. gs. palielinājās amatnieku skaits. Lielākā daļa ebreju dzīvoja lauku apvidos, taču 17. gs. beigās – 18. gs. sākumā diezgan ievērojams to skaits dzīvoja Krustpilsā, Daugavpilī (Dvinska), Krāslavā.
Vidzemes pievienošana Krievijai 1721. gadā (Rīgas 1710. gadā), Latgales 1772. gadā, Kurzemes un Piltenes apriņķa 1795. gadā sākotnēji neietekmēja Baltijas ebreju iedzīvotāju juridisko statusu un ekonomisko stāvokli. Vidzemes guberņas muižniecība (kā bijusī province sāka saukties pēc pievienošanas), kas centās saglabāt vēsturisko sakaru ar Vāciju dēļ izveidojušos politisko autonomiju, negatīvi izturējās pret Elizabetes Petrovnas ediktu par visu neieskatītos kristieties gribošo ebreju izraidīšanu no Krievijas impērijas, tostarp no jaunapgūtajiem apgabaliem (1742).
Pret šo pasākumu iestājās arī Rīgas tirdzniecnieki, paredzot kaitējumu, ko izraidīšana nodarīs pilsētas tirdznieciskajai darbībai, vienlaikus uzsverot, ka kopš seniem laikiem pastāvošie ebreju ierobežojumi aizsargā kristīgo tirgotāju un amatnieku intereses. Muižniecības argumentus un tirgotāju lūgumus varas iestādes noraidīja, un 1743. gada martā lielākajai daļai ebreju nācās pamest guberņu. Bezrezultāti palika divreiz atkārtotie 1744. gada vērsieni senātā.
Ebreju stāvoklis neuzlabojās arī salīdzinoši liberālā režīmā, kas iestājās Katrīnas II valdīšanas laikā (1762). Guberņas gubernatora 1764. gada beigu rīkojums aizliedza jebkādam darbam, tostarp destilācijai, kas bija kļuvusi par viņu galveno specialitāti, nolīgt ebrejus. 1766. gada sākumā gubernators pavēlēja ebrejiem mēneša laikā pamest guberņas teritoriju.
Ievērojams atvieglojums nastāja pēc 1785. gadā izdotā Katrīnas II rīkojuma, kas Krievijas pavalstniekiem, kā arī ārvalstu pilsoņiem „bez dzimuma un ticības atšķirības“ atļāva apmesties Kurzemes hercogistes 1783. gadā Krievijai cedētajā Rīgas jūras līča piekrastes joslā Sloka pilsētas rajonā (tag. Sloka Jūrmalas pilsētas sastāvā, netālu no Rīgas).
1785. gadā Mitavas ebrejiem tika atļauts reģistrēties Slokas amatnieku un tirgotāju kārtā, kas ļāva arī citu apvidu ebrejiem apmesties šajā pilsētā un tirgot Rīgā. Atļauja tika atkārtoti apstiprināta ar senātu 1813. gadā, kad guberņas varas iestādes pievērsa tā uzmanību uz pilsētas ebreju iedzīvotāju skaita „ārkārtīgo pieaugumu“. 1822. gadā Slokas ebreju iedzīvotāju juridiskais statuss tika pielīdzināts „aizgādniecīgo“ un „pieplūdušo“ ebreju statusam, kas Baltijas ostās ieradās tirdzniecības nolūkos.
Saskaņā ar Kurzemes guberņā (ietverot Piltenes apriņķi) 1797. gadā veikto tautskaiti šeit dzīvoja aptuveni 4600 ebreju vīriešu dzimuma pārstāvju, no kuriem aptuveni 900 dzīvoja četrās lielākajās pilsētās (Mitava, Hasenpots, Goldingena /tag. Kuldīga/ un Jakobštat /tag. Jēkabpils/), bet pārējie — miestiņos un ciemos. No visām Latvijas pilsētām tikai Hasenpotā Piltenes apriņķī ebrejiem bija atļauts iestāties tirgotāju ģildēs. Atļauja attiecās ne tikai uz Piltenes apriņķa, bet arī uz visas Kurzemes ebrejiem.
Galvenās Kurzemes ebreju nodarbošanās tolaik bija tirdzniecība un nelikumīga starpniecība, kā arī destilācija, dzērienu vietu noma, amatniecība, krāmošana. Ebreju uzturēšanās guberņā (izņemot Piltenes apriņķa teritoriju) nebija juridiski pamatota. Ebreju 1795. gada vērsiens pie senāta ar lūgumu „pieņemt rezolūciju par viņu stāvokli“ palika bez atbildes. Jautājums tika atkal izvirzīts 1798. gadā saistībā ar nodevu maksāšanu no ebrejiem, kuriem nebija pastāvīgās dzīvesvietas, par atbrīvošanu no militārā dienesta.
Saskaņā ar 1799. gadā izdoto likumu, kas tika pieņemts pateicoties barona K. G. Gēkinga ietekmei uz imperatoru Pāvilu I, Kurzemes guberņas ebreji ieguva dažas pilsoniskās tiesības, proti: uzturēšanās tiesības (ar nosacījumu par gada pases atjaunošanu), nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību (ar nosacījumu par nodokļu maksāšanu, divkārt lielāku nekā kristiešu maksājamie), iestāties tirgotāju ģildēs, izveidot kopienas (nodarbojas tikai ar reliģiskiem jautājumiem), celt sinagogas un iegādāties zemes gabalus zem tām un zem ebreju kapsētām, ierīkot kautuves (sk. Rituālā kaušana), kā arī līdztiesīgas ar citiem pilsētniekiem tiesības piedalīt pilsētu vēlēšanās.
Saskaņā ar 1804. gada Ebreju nolikumu Katrīnas II 1791. gada rīkojums par ebreju dzīvesvietas tiesību ierobežošanu (faktiski kļuvis par geto joslas likumdošanas sākumu) neattiecās uz Vidzemes un Kurzemes guberņām. Taču pēc pilsētnieku pieprasījuma senāts nolēma, ka 1799. gada likums attiecas tikai uz ebrejiem, kas dzīvoja Kurzemē pirms tā izdošanas. Tādejādi Vidzemes un Kurzemes guberņas neietilpa geto joslā.
19. gs. laikā Latvijas ebreju iedzīvotāju skaits pastāvīgi palielinājās, galvenokārt pateicoties ebreju pieplūdumam no geto joslas. 1835. gada nolikums ļāva Kurzemes un Vidzemes guberņu ebrejiem, kuri reģistrējušies pēdējā revīzijā, pastāvīgi dzīvot šajās guberņās un izmantot, tāpat kā pārējie iedzīvotāji, tiesības nodarboties ar tirdzniecību, amatniecību un brīvajām profesijām, bet vienlaikus aizliedza ebreju amatniekiem mācīt amatu citiem, izņemot viņu pašu dēlus (šis punkts tika atcelts 1850. gadā), bet tiem, kas pametuši apvidu, aizliedza jebkad atgriezties. Nolikums arī noteica pārcelt uz geto joslu ebrejus, kas nav reģistrēti pēdējā revīzijā, un aizliedza ebreju pārvietošanos uz minēto guberņu no citiem apgabaliem.
Šie noteikumi kļuva par galveno likumu, kas noteica Kurzemes un Vidzemes guberņu ebreju iedzīvotāju tiesības, un palika spēkā visā Krievijas varas periodā Latvijā. Nelabvēlīgā ekonomiskā stāvokļa dēļ 1840. gadā vairāk nekā divi ar pusi tūkstoši ebreju no Kurzemes pārcēlās uz lauksaimniecības apmetni Krievijas dienvidos. Veicot 1893. gadā visā Krievijā masu ebreju atgriešanu dzīvesvietā, kuri nelegāli bija pametuši geto joslu, ebrejiem, kuri nelegāli bija apmetušies Vidzemes un Kurzemes guberņās, tika atļauts palikt šajās vietās.
No 1850. gada līdz 1897. gadam Vidzemes guberņas ebreju skaits pieauga no 9 tūkst. līdz 26,9 tūkst. (3,5% no visiem iedzīvotājiem), ieskaitot Jūrjevas, Pernavas un Feļinas apriņķus (kas 1918. gadā ietilpa Igaunijā) ar ebreju iedzīvotājiem 2345 cilvēku apmērā, Kurzemes guberņā — no 22,7 tūkst. līdz 51 tūkst. cilvēku (7,6% no visiem iedzīvotājiem). Kopumā 1897. gadā Latvijas teritorijā (ieskaitot Latgali, kas ietilpa Vitebskas guberņā) dzīvoja 139,7 tūkst. ebreju; 1914. gadā — aptuveni 190 tūkst.
19. gs. otrajā pusē saistībā ar Krievijas ekonomisko progresu Vidzemes un Kurzemes ebreju materiālais stāvoklis uzlabojās. Palielinājās viņu dalība eksporta-importa un iekšējā tirdzniecībā un rūpniecībā. 20. gs. sākumā ebreji attīstīja koku eksportu uz Angliju, kas kļuva par vienu no Latvijas ārējās tirdzniecības vadošajām nozarēm. Vislielāko uzplaukumu sasniedza Rīgas, Libāvas (tag. Liepājas), Mitavas, Vindavas (tag. Ventspils) kopienas. Lai gan Latvijā agri iekļuva Haskala idejas, asimilācijai vietējo ebreju dzīvē nebija nozīmīga loma, retāk bija kristīšanās gadījumi (starp retajiem izņēmumiem — Geršelmanu ģimene, kuras locekļi tika Krievijas imperatora pacelti muižniecībā, 19. gs. – 20. gs. sākumā ieņēma svarīgus amatus Krievijas armijā un valsts aparātā).
Kurzemes ebreju ilgstošā uzturēšanās tālu no ebreju kultūras un reliģijas centriem, konsekventa ebreju tradīciju ievērošana bez dziļas to būtības izpratnes un vācu kultūras ietekme veidoja specifisku Kurzemes ebreja tipu, kura dzimtā valoda bija vācu, bet runāja arī „Kurzemes idišā“, kam bija liela vācu vārdu piejaukums. Latgales ebreji piederēja lietuviešu-baltkrievu ebreju pasaulei, uz tiem liela ietekme bija Habadim.
Latgalē, kas pievienošanas Krievijai laikā vispirms ietilpa Pleskavas guberņā, no 1777. gada — Polockas, bet no 1802. gada — Vitebskas, ebreju stāvokli līdz 1778. gadam noteica Katrīnas II dekrēts, kas izdots sakarā ar poļu teritoriju aneksiju 1772. gadā. Dekrētā tika noteikts, ka „ebreju kopienas izmantos reliģiskās un mantiskās tiesības, kuras tām līdz šim piederējušas“. Kad 1778. gadā Baltkrievijā stājās spēkā likums par pilsētiedzīvotāju sadalīšanu tirgotāju un amatnieku kārtās (bet pēdējiem tika pavēlēts dzīvot pilsētās), bet lielākā daļa ebreju, kaut arī dzīvoja ciemos, reģistrējās kā amatnieki, varas iestādes viņiem atņēma tiesības uzturēties lauku apvidos un tādejādi atņēma iztiku.
Sūdzības, no vienas puses, no ebrejiem par nežēlību, ar kādu tika piemērots likums, un, no otras puses, no muižniekiem par tiem nodarīto kaitējumu noveda 1786. gadā pie pagaidu noteikumu atcelšanas. Ebrejiem tika atļauts atgriezties iepriekšējās dzīvesvietās un iepriekšējās nodarbošanās vietās. Taču atlikšana beidzās 1808. gadā, un saskaņā ar 1804. gada Ebreju nolikumu viņi tika padzīti no Vitebskas guberņas ciemiem un ciematiem un koncentrēti geto joslas pilsētās, kas daudzus noveda pie nabadzīšanas.
Pēc 1847. gada iedzīvotāju tautskaites Latgalē bija aptuveni 11 tūkst. ebreju; 1897. gadā — 64,2 tūkst., bet pirms Pirmā pasaules kara — aptuveni 80 tūkst. Latgales ebraistvo neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanās laikā (1920) skaitīja vairāk nekā 30 tūkst., 1925. gadā — aptuveni 32 tūkst. cilvēku un kopš tā laika samazinājās. Daudzi pārcēlās uz valsts lielākajām pilsētām, ievērojama daļa apmetās Krievijā, uz kurieni bija izsūtīta Pirmā pasaules kara laikā. Lielākā daļa nodarbojās ar amatniecību un citiem fiziskā darba veidiem, neliela daļa bija nodarbināta brīvajās profesijās.
Bijušajā Vitebskas guberņā ebreji veidoja 71% no amatniekiem. Galvenie amati bija šūšana, kurpniecība, galdniecība un slusterniecība. Lielākā daļa darbnīcu bija mazas — 2–3 darbinieki. Daži lieli uzņēmumi atradās Dvinska. Lauksaimniecībā nodarbojās tikai 3,3% ebreju iedzīvotāju, bet daudzi bija nodarbināti lauksaimnieciskās produkcijas pārstrādē. Pēc Ebreju kolonizācijas biedrības (EKO) datiem 1898. gadā 18,5% ebreju ģimeņu bija nepieciešams materiāls atbalsts. Turpmāk to procents visu laiku palielinājās.
Dvinska darbojās divas profesionālās skolas, ko daļēji subsidēja ORT un EKO. Visās pilsētās un miestiņos pastāvēja hederi un Talmud-Tora skolas. Atšķirībā no Kurzemes un Vidzemes ebrejiem, kas bija atdalīti no galvenās Krievijas ebraistvа masas, Latgales ebreji bija tās neatņemama daļa, tāpat kā tā tika ierobežoti ar geto joslu un tāpat bija saistīti ar ebreju tradīciju un kultūru, dzīvi atsaucās uz nacionālās atmošanās ideju, iesaistījās politiskajās un sociālajās kustībās, kas sāka izplatīties ebreju vidē. Latgales ebraistvo aktīvi piedalījās Poalē Cion kustībā un Bundā, 1905. gada revolucionārajos uzstājumos, ebreju pašaizsardzībā, sionistiskajos pasākumos, vēlāk — arī haluciāņu alijā.
Starp daudziem slavenajiem Latvijas rabīniem Kurzemē un Vidzemē izceļas M. Eliasbergs un A. I. Kuks. Starp lielākajiem ebreju kultūras darbiniekiem, kas dzīvoja Latvijā: M. Lilienthāls, Latvijas ebraistvа vēsturnieki R. I. Vunderbārs (1812–68), I. Joffe (1871–?) un L. Ovčinskis (gājis bojā 1941. gadā), komponists un mūzikas zinātnieks Š. Rozovskis, I. L. Kantors, Ba'al-Mahašavot. No 19. gs. beigām Latvijā aktīvi darbojās dažādas ebreju politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas (Bunds, Biedrība izglītības izplatīšanai starp ebrejiem Krievijā un citas).
Visās četrās Valsts Domās no Kurzemes bija pa vienam ebreju deputātam. Latvijas ebraistvo aktīvi piedalījās sionistiskajā kustībā. Hovevē Cion grupas darbojās Rīgā, Libavā (Liepājā), Dvinska, Kreicburgā (tag. Krustpils) un citās pilsētās. Šīs kustības locekļi, bet vēlāk halucim no Latvijas bija starp Haderas dibinātājiem 19. gs. beigās un daudziem kibuciem 20. gs. (sīkāk sk. Rīga).
Daudzi Latgales rabīni bija slaveni ar savu zinātību tālu ārpus tās robežām. Īpaši pazīstami bija Dvinska rabīni: Meirs Simha ha-Koens (1843–1926) un I. Rozins, Dvinska hasidiskās kopienas garīgais vadītājs (sk. Hasidisms). Ievērojamu vietu reliģiski-sionistiskajā kustībā ieņēma Latgalē dzimušie rabīni no Don-Ihje ģimenes — Jēhuda Leibs (1869–1941) un Šabtajs (dzimis 1909. gadā).
Pirmajā pasaules karā, atkāpjoties no vācu ieņemtās Kurzemes, Krievijas karaspēks padzina no Latvijas 75% ebreju iedzīvotāju uz Krievijas iekšējām guberņām. Pēc 1919. gadā Latvijā īslaicīgi pastāvējušās padomju valdības izveidošanas daudzi no padzītajiem ebrejiem atgriezās valstī; ebreju iedzīvotāju skaits pieauga arī pateicoties ebreju imigrācijai no dažādiem Krievijas rajoniem un 1920. gadā sasniedza aptuveni 80 tūkst., bet 1930. gada sākumā — aptuveni 95 tūkst. cilvēku, pēc kā samazinājās līdz 93,5 tūkst. cilvēku 1935. gadā (4,8% no visiem iedzīvotājiem).
1925.–35. gadā no Latvijas emigrēja aptuveni 6,2 tūkst. ebreju, no kuriem vairāk nekā 4,5 tūkst. cilvēku repatriējās uz mandātteritorijas Palestīnu. Vietējās varas iestādes un sionistiskās kustības pārstāvji sniedza palīdzību halucim, kas no Padomju Savienības caur Latvijas ostām brauca izbraukšanas laikā. Latvijā lielākās bija tolaik Rīgas (aptuveni 44 tūkst. cilvēku — 11,3% no visiem iedzīvotājiem), Daugavpils (vairāk nekā 11 tūkst. cilvēku — 25%) un Liepājas (7,3 tūkst. — 13%) kopienas.
Ebreji sniedza ievērojamu ieguldījumu Latvijas Pirmajā pasaules karā sagraustās ekonomikas atjaunošanā, veicinot koku eksporta atjaunošanu (deva vairāk nekā 3/4 no visa Latvijas eksporta vērtības, bija koncentrēts gandrīz pilnībā ebreju rokās) un linu eksportu, kokapstrādes, pārtikas, tabakas, tekstilrūpniecības, ādas, apavu un citu nozaru attīstīšanu un importa organizēšanu Latvijā naftas produktiem un akmeņoglēm. Ebrejiem piederēja Latvijas lielākās bankas (1924. gadā sešas bankas, ko dibināja ebreji, piederēja 60% no visiem Latvijas banku kapitāliem). Izmantojot starptautiskos ekonomiskos sakarus, ebreju baņķieri nodrošināja Latvijas ekonomikā kapitālieguldījumu (galvenokārt ebreju) pieplūdi no ASV, Vācijas, Lielbritānijas, Zviedrijas un citām valstīm.
Pēc 1930. gada tautskaites datiem 48,6% Latvijas ebreju bija nodarbināti tirdzniecībā (lielākoties vidējā un sīkā), 28,7% — rūpniecībā, 7,3% bija brīvajās profesijās (juristi, ārsti, žurnālisti u. tml.), 2,2% bija nodarbināti transportā, 1,1% — lauksaimniecībā; piekļuve dienestam valsts iestādēs ebrejiem bija liegta. Ievērojamu attīstību bija sasniegusi ebreju kooperācija, tostarp amatnieku, sīktirgotāju un citu kredītbiedrības, kuras iestājās Ebreju kooperatīvo biedrību apvienībā (1931. gadā — vairāk nekā 15,8 tūkst. locekļu). Ar EKO un Džointa atbalstu tika izveidots plaši sazarots ebreju kredītu banku un aizdevumu kasu tīkls.
Tomēr no 1930. gadu sākuma valdība sāka izspiest ebrejus no ekonomiskajām pozīcijām un īpaši stipri ierobežoja viņu darbību Kārļa Ulmaņa valdīšanas periodā (no 1934. gada maija līdz 1940. gada jūlijam). Juridiski ebreji netika diskriminēti, taču praksē valdība veica pretebrejisko ekonomisko politiku. Sevišķi smagi uz ebreju ekonomisko stāvokli atsaucās valsts graudu tirdzniecības monopola ieviešana, ebreju kooperāciju no valsts atbalsta liegšana, ierobežojumu ieviešana ebrejiem valsts bankās kredītu saņemšanā, to aplikšana ar lielākiem nodokļiem salīdzinājumā ar neebreju aplikšanu. Daļa ebreju banku, rūpniecības uzņēmumu un tirdzniecības firmu tika nationalizēta.
Svarīgākās ebreju politiskās partijas Latvijā šajā periodā bija Vispārējie sionisti, Sionisti-revizionisti (Latvija bija pirmā valsts, kurā 1923. gada decembrī pēc V. Žabotinska vizītes tika izveidota Sionistu-revisionistu partija, kā arī Beitar), Mizrahi, Ceirē Cion, Nacionālie demokrāti, Bunds, Agudat Jisrael, kuriem faktiski kopš neatkarīgās Latvijas izveidošanās bija savi pārstāvji saeimā — M. Nuroks (Mizrahi), M. Dubins (Agudat Jisrael), N. Maizels (1891–1956; Bunds), M. Lazersons (1887–1951; Ceirē Cion), P. Mince (dzimis 1870. gadā – miris ne agrāk par 1940. gadu; Nacionālie demokrāti; 1919.–21. gadā valsts kontrolieris /ministrs/).
Ebreju partijas bija pārstāvētas Nacionālajā padomē (1918.–20., septiņi deputāti), Satversmes sapulcē (1920.–22., astoņi deputāti). Četros parlamentos, kas darbojās demokrātiskajā Latvijā (1922.–33.), ebreju deputātu skaits pastāvīgi samazinājās (seši 1., pieci 2. un 3., trīs 4.), tomēr, neskatoties uz to, tie spēlēja ievērojamu lomu valdības koalīciju veidošanā.
1919. gadā ebreji, kā arī citas nacionālās minoritātes, ieguva kultūras autonomiju. Izglītības ministrijas Ebreju nodaļu, kas vadīja plašu skolu tīklu ar mācībām ivritā un idišā, vadīja inženieris J. Landāvs. Lielākā daļa skolu ar mācībām idišā atradās Centrālās ebreju skolu organizācijas pārraudzībā, kas apvienoja idišā mācošos skolotājus, bet skolas ar mācībām ivritā — Ha-More organizācijas, kas apvienoja sionistiskos skolotājus, pārraudzībā. 1928./29. mācību gadā 85 ebreju pamatskolās mācījās vairāk nekā 10,3 tūkst. bērnu un mācīja 599 skolotāji.
Pastāvēja arī četras profesionālās skolas (300 skolēni un 37 pasniedzēji). Ebreju skolu mācībspēki tika sagatavoti valsts institūtos. Pastāvēja kursi ebreju bērnudārzu audzinātājiem, tautas universitātes, vakara skolas strādājošajai jaunatnei, teātris idišā (no 1927. gada), apgaismojošie klubi. Politiskā virziena ziņā daudzveidīgā ebreju prese iznāca galvenokārt Rīgā, bet arī provincē. Lielu izplatību guva avīzes idišā „Dos folk“, „Frimorgen“, „Ovnt post“ (provincē — „Morgen post“), nedēļraksts „Najer fraitik“ un daudzas citas.
Ebreji aktīvi piedalījās arī krievu avīzēs „Segodnja“ un „Segodnja večerom“. Starp ebreju žurnālistiem izceļas J. Z. V. Lackis-Bertoldi, „Dos folk“ un „Frimorgen“ redaktors, J. Gelmans (1880–1950), „Dos folk“ un „Der veg“ redaktors (1923. gadā pārdēvēta par „Unzer veg“), I. Viniks (1895–1942, miris koncentrācijas nometnē Sibīrijā), ievērojams sionistiskais un sabiedriskais darbinieks, viens no „Idiše Folkštime“ avīzes dibinātājiem un redaktors, tad „Dos folk“, „Unzer veg“, „Der ruf“ un „Frimorgen“ redaktors.
Aktīvi darbojās dažādu partiju sionistiskās, jaunatnes un sporta organizācijas: Beitar, Gordonia, 1930. gadā no krievu filiāles Ha-Šomer ha-Cair atdalījusies halucāņu-skautu organizācija Necah (akronīms no Noar cofē halucī), He-Haluc, Hašmonai, Galileja, He-Haver, Ha-Šahar, Vetulija, Herclia, Cofim, "Makkabi", Ha-Koah un citas.
Necah organizācijai (1932. gadā skaitīja 1,8 tūkst. cilvēku 29 Latvijas pilsētās un miestiņos) un Beitaram bija lauksaimnieciskās fermas to, kas vēlējas nodarboties ar lauksaimniecību Erec Izraēlā, sagatavošanai; uz Beitaram piederošā kuģa treniņu veica jaunatne, kas gatavojās pēc repatriācijas Erec Izraēlā nodarboties ar jūrniecību (daži mācījās vēlāk jūras skolā Čivitavekkjā Itālijā). Plašu veselības aprūpes darbību ebrejiem (īpaši bērniem) attīstīja OZE (aizliegts no 1919. gada Padomju Savienībā), kā arī ebreju dibinātās slimokases. Finansiālu palīdzību sniedza ebreju organizētās aizdevumu kases.
Latvijā dzimuši ievērojami loma Izraēlas valstiskuma, ekonomikas, politiskās dzīves un kultūras attīstībā. Starp tiem bija ievērojami sionistiskie un sabiedriskās darbinieki I. (Ž.) Trons (1864–1930), M. Nuroks (sk. iepriekš), ebreju tiesību vēsturnieks A. Guļaks, tiesnieks M. M. Lazersons (1887–1951), ievērojams revizionistiskās kustības vadītājs J. Hofmans (1891–1943), starptautisko tiesību zinātnieks B. Akcins (1904–85). Daudzi ebreju studenti no Latvijas, kas 1930. gados repatriējās uz mandātteritorijas Palestīnu, mācījās Ebreju universitātē Jeruzālemē un pēc tam papildināja universitātes, H. Veicmaņa vārdā nosauktā Zinātnes pētniecības institūta un citu zinātnes centru mācībspēkus.
No 1930. gadiem Latvijas fašistiskās organizācijas (Pērkonkrusts un citas) veica antisemītisko propagandu un rīkoja pretebrejiskās demonstrācijas. Pēc valsts apvērsuma 1934. gada maijā, kas izbeidza demokrātiju Latvijā, ebreju kultūras autonomija tika ierobežota. Ebreju politiskās organizācijas tika novērstas ārpus likuma, izņemot Beitar un Agudat Jisrael, kurām valdība uzticēja vadīt visu ebreju skolu sistēmu. Rezultātā visas laicīgās skolas ar mācībām idišā (kā darbojās kā Bunda un idiša centri) tika slēgtas, bet laicīgo skolu ar mācībām ivritā programmas tika pārskatītas pareizticīgā garā.
Otrā pasaules kara sākumā (1939) Latvijā dzīvoja aptuveni 95 tūkst. ebreju. Pēc Latvijas padomju armijas okupācijas un iekļaušanas PSRS (1940. gada jūlijā) tika likvidētas ebreju autonomijas paliekas. Ivrita valoda un ivritvalodīgā literatūra tika pasludinātas ārpus likuma, ivrita grāmatas tika izņemtas no bibliotēkām. Ivrita vietā ebreju skolās mācīja idišu; idišā iznāca valdības avīze „Kampf“ un divnedēļraksts „Aufbau“ un darbojās teātris.
1941. gada 14. jūnijā padomju represīvie orgāni veica daļas Latvijas iedzīvotāju deportāciju uz attāliem Padomju Savienības rajoniem. Vēsturnieki dažādi nosaka deportēto ebreju skaitu. Biežāk tiek minēts skaitlis pieci tūkstoši, taču dokumentāros avotos tam nav pamatojuma. Arhīvos ir dokumenti par to, ka deportācijai tika pakļauti 1771 Latvijas ebreji (12,4% no visiem deportētajiem), kas ievērojami pārsniedza Latvijas ebreju iedzīvotāju procentuālo daļu (5%).
Vācu karaspēka uzbrukuma straujie tempi, organizētas evakuācijas trūkums, padomju aiztveres vienības, kas traucēja 1939.–40. gadā Padomju Savienībā iekļauto valstu pilsoņu evakuāciju, noveda pie tā, ka tikai 15 tūkstoši Latvijas ebreju nonāca valsts iekšējos rajonos. Pieci tūkstoši Latvijas ebreju gāja bojā kara darbību un bombardēšanas rezultātā vācu armijas uzbrukuma laikā.
Latvija tika Vācijas armijas vienību ieņemta 1941. gada 25. jūnijā – 7. jūlijā. Aiz karaspēka Latvijā ieradās einsatzgruppe „A“ vienības, kas veica ebreju nošaušanu Jelgavas un Liepājas apkārtnē. Masveida ebreju iznīcināšanas akcijās aktīvi piedalījās latviešu nacionālisti. Tā, 4. jūlijā „Pērkonkrusta“ organizācijas locekļi Rīgā nodedzināja sinagogu „Gogol-šul“, kurā atradās aptuveni 500 ebreji — bēgļi no Šauļiem. Tajā pašā dienā Rīgā latviešu nacionālisti nodedzināja aptuveni 20 sinagogas, dažās no tām atradās cilvēki. Viņi nogalināja visus, kas mēģināja glābties no uguns. Pirmajās okupācijas dienās tika izveidots latviešu palīgvienības Vācijas drošības policijas un SD sastāvā bijušā Latvijas armijas virsnieka V. Arājsa vadībā. 1941. gada vasarā–rudenī Arājsa vienības locekļi uz speciālajiem zilos krāsotos autobusiem izbrauca uz provinci ebreju iznīcināšanai. „Arājsa komandas“ locekļi vasarā–rudenī 1941. gadā bez vāciešu piedalīšanās iznīcināja ebreju iedzīvotājus Abrene, Kuldīgā, Krustpilsā, Valkā, Jelgavā, Balvos, Bauskā, Tukumā, Talsos, Jēkabpilsā, Viļānos, Rēzeknē. Viļānos 4. augustā viņi iznīcināja aptuveni 400 ebreju, Gostinos 1. augustā — aptuveni 1,7 tūkst. ebreju no Gostinēm, Krustpils un citiem apdzīvotajiem punktiem; nošaušanās piedalījās arī vietējie policisti.
Citos apdzīvotajos punktos ebrejus nošāva vietējie iedzīvotāji, aizsargu organizācijas locekļi un spontāni veidotās pašsardzības vienības. Tā Silenā 1941. gada 28. jūlijā tika iznīcināti 186 ebreji, Ventspilī, Maltā 1941. gada septembra beigās — aptuveni 200 ebreji, Riebinos — 181 ebrejs.
Tūlīt pēc okupācijas Latvijas pilsētās un miestiņos tika izveidoti geto. Lielākā daļa no tiem: Bauskā, Balvos, Varaklānos, Viļānos, Jelgavā, Zilupē, Kārsavā, Krāslavā, Ludzā, Preiļos, Jaunajelgavā — pastāvēja tikai dažas dienas vai nedēļas. Rīgā ebreji tika ieslodzīti geto pēc Vācijas ģenerālkomisāra Latvijā 1941. gada 21. oktobra rīkojuma. 1941. gada 26. novembrī lielā geto teritorijā tika izveidots mazais, kurā tika ieslodzīti tā sauktie speciālisti, bet bez ģimenes locekļiem.
1941. gada 29.–30. novembra naktī un 8. decembrī Rumbulas mežā Rīgas piepilsētā tika nošauti lielā geto ieslodzītie. Pēc vācu datiem tika iznīcināti 27 tūkstoši cilvēku.
Liepājā 1941. gada jūnijā–septembrī tika nošauti daži tūkstoši ebreju vīriešu; 1941. gada 14.–17. decembrī einsatzgruppe „A“ vienības Liepājā nošāva 2749 sievietes un bērnus. 9. novembrī Daugavpilī esesmieši nošāva 1134 ebrejus. 1942. gadā geto pastāvēja tikai Rīgā, Liepājā, kur tas tika izveidots 1942. gada 1. jūlijā (862 ieslodzītie, no tiem 65 sievietes un bērni), Daugavpilī (geto tika likvidēts 1942. gada 1. maijā, ebreji tika nošauti). 1941. gada 23. oktobrī un 21. novembrī Rīgā tika nošauti daži simti ebreju — neitrālo valstu (Irānas, Dienvid- un Ziemeļamerikas, tostarp ASV) pavalstnieku. No 1941. gada decembra Rīgas geto sāka sūtīt ebrejus no Eiropas valstīm, galvenokārt Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas. Kopumā uz Rīgu tika deportēti 25 tūkst. Eiropas ebreju, no tiem 1941. gada decembrī — 19 tūkst. Daudzi no tiem tika uzreiz iznīcināti Biķernieku mežā, daļa tika nosūtīta uz Salaspils koncentrācijas nometni, pārējie tika izvietoti Rīgas lielā geto teritorijā. 1943. gada augustā Rīgas mazā geto pāri palikušie dzīvie ieslodzītie tika ieslodzīti Kaizervaldas (Salaspils) koncentrācijas nometnē Rīgas piepilsētā. Tur tika atvesti pēdējie Liepājas geto dzīvie 800 ebreji. Lielākā daļa no tiem tika nošauti pirms Sarkanarmijas ierašanās 1944. gadā, bet pārējie daļēji tika deportēti uz Aušvici, daļēji — uz Štuthofa koncentrācijas nometni Vācijā. 1945. gada maija sākumā tika nošauti 300 ebreju Liepājā, kur tie bija nosūtīti no Rīgas 1945. gada pavasarī aizsardzības būvju celtniecībā. Katastrofas laikā gāja bojā aptuveni 70 tūkst. Latvijas ebreju.
1941. gada decembra beigās pēc masveida Rīgas ebreju nogalināšanas Rīgā O. Okūņa, M. Vulfoviča un M. Libermana vadībā tika izveidota pretestības organizācija. Organizācija dalījās grupās, kurās bija 5–12 cilvēki. Organizācija ieguva ieročus, izplatīja skrejlapas latviešu valodā. 1942. gada 26. oktobrī desmit organizācijas locekļi kopā ar vairākiem padomju karavīru karagūstekņiem mēģināja ar kravas automašīnu ar ievērojamu daudzumu ieroču pamest geto. Netālu no Rīgas automašīnu apturēja SS vienības karavīri. Atvērtajā uguns apmaiņā 8 ebreji un vairāki esesmieši tika nogalināti. Par soda par bēgšanas mēģinājumu tika nošauti 200 geto ieslodzītie, tostarp 40 ebreju policisti.
Partizānu kustībā Latvijas teritorijā piedalījās ebreji, kuri bija izbēguši no geto, citi tika speciāli nosūtīti ar padomju komandas lēmumu. Īpaši daudz ebreju bija 2. Latvijas partizānu brigādē, kuras komisārs bija R. Blūms, brigādes 3. vienības štāba priekšnieks bija Rīgā dzimušais L. Kasels. Daudzi Latvijas ebreji cīnījās Sarkanarmijā 43. Latvijas divīzijas sastāvā.
Aptuveni 100 Latvijas pilsoņu tika apbalvoti ar hasidē umot ha-'olam titulu par ebreju glābšanu, tostarp Ž. Lipke un citi.
No aptuveni tūkstotis Latvijas ebreju, kas palika dzīvi pēc vācu koncentrācijas nometņu likvidācijas, lielākā daļa atteicās atgriezties padomju Latvijā; lielākā to daļa no padomju pārvietoto personu nometnēm Vācijā, Austrijā un Itālijā repatriējās uz Izraēlu. Pašā Latvijā pēc kara palika tikai 150 ebreji. Turpmākajos gados Latvijas ebreju iedzīvotāju skaits strauji palielinājās no evakuācijas vietām atceļojošo dēļ. 1945.–46. gadā Latvijā darbojās Briha organizācija, bet 1946. gada vidū to likvidēja NKVD orgāni.
Pēc 1959. gada oficiālās tautskaites Latvijā dzīvoja 36,6 tūkst. ebreju (1,75% no visiem iedzīvotājiem), no kuriem aptuveni desmit tūkstoši bija Latvijā dzimuši, pārējie — citu Padomju Savienības vietu izcelsmes. Aptuveni 48% ebreju par dzimto valodu nosauca idišu, aptuveni 50% — krievu un tikai daži simti ebreju — latviešu valodu. Saskaņā ar 1979. gada tautskaiti Latvijā dzīvoja aptuveni 28 tūkst. ebreju.
Latvijas ebraistvo, savdabīgi absorbējis Vācijas un Krievijas kultūras ietekmes elementus un lietuviešu-baltkrievu ebraistvа tradīcijas, nespēlēja nozīmīgu lomu ebreju tautas vai Krievijas ebraistvа vēsturē. Tomēr no 1970. gadu sākuma Latvija kļuva par vienu no Padomju Savienības ebreju nacionālās atmošanās centriem. 1970. gadā Rīgā iznāca divi pirmā ebreju samizdata žurnāla „Iton“ numuri (ivritā itton, `avīze`). No 1979. gada līdz 1985. gadam iznāca aptuveni 10 ebreju samizdata žurnāla „Haim“ numuri un četri — tiesiskā „Din u-mecijut“.
No 1975. gada darbojas Rīgas judaistiskās lasījumi, kuros tiek apspriesti ebreju vēstures, reliģijas un kultūras jautājumi. Vairāki Latvijas ebreji piedalījās tā sauktajā „lidmašīnas lietā“ (1970) un tika notiesāti pirmajā Ļeņingradas procesā. 1970.–80. gados un turpmākajos gados tūkstošiem Latvijas ebreju repatriējās uz Izraēlu.
19. gs. otrā pusē, attīstoties Padomju Savienībā glasnostei un pārbūvei, sākās dažādu ebreju dzīves formu atjaunošana valstī. Baltijas republikās, kur demokratizācijas procesi attīstījās straujākos tempos, ebreju kopienu un ebreju kultūras atdzimšana norisinājās ātrāk nekā citās padomju republikās. Tā, Rīgā 1988. gadā tika oficiāli reģistrēta Latvijas Ebreju kultūras biedrība. No 1989. gada marta Rīgā iznāca „Ebreju kultūras vēstnesis“, „Latvijas Ebreju kultūras biedrības literārais, mākslinieciskais un sabiedriski politiskais žurnāls“ (galvenais redaktors — A. Dozorcevs).
1989. gada 21.–22. maijā Rīgā notika 120 pārstāvju no 50 neatkarīgajām ebreju organizācijām no 34 PSRS pilsētām tikšanās. Žurnāls „Ebreju kultūras vēstnesis“ tika pasludināts par ebreju neatkarīgās kustības orgānu.
1989. gadā Rīgā atvērās pirmā Padomju Savienībā ebreju vidusskoala, no 1993. gada izdodot ikmēneša izdevumu ivritā „Tehija — Rīgas Š. Dubnova vārdā nosauktās ebreju vidusskolas izdevums“. No 1989. gada darbojās geto ieslodzīto biedrība, ebreju folkloras ansamblis „Kinnors“, Beitar organizācijas filiāles, "Makkabi". 1980. gadu beigās – 1990. gadu sākumā tika atjaunoti ebreju kopienu organizatoriskie rāmi: 1989. gadā — Rīgā, Liepājā, 1992. gadā — Daugavpilī. Daži ebreji spēlēja aktīvu lomu kustībā par neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu 1980. gadu beigās – 1990. gadu sākumā, tostarp M. Vulfzons (1918–2005) un Ruta Marjaša (dzimusi 1927. gadā) — U. Šaca-Anina meita.
Tāpat kā citās padomju republikās, bet pēc tam neatkarīgajās valstīs, ebreju dzīves uzplaukums Latvijā sakrita ar ebreju iedzīvotāju skaita strauju samazinājumu, ko izraisīja masveida izbraukšana uz Izraēlu, ASV, Vāciju, Kanādu un citām valstīm, kā arī asimilācijas process. Tā, 1989. gadā Latvijā dzīvoja 22 900 ebreju, no tiem Rīgā — 18 800. 1989. gadā no Latvijas uz Izraēlu repatriējās 294 ebreji, 1990. gadā — 4393, 1991. gadā — 1852, 1992. gadā — 866, 1993. gadā — 1399, 1994. gadā — 845, 1995. gadā — 541, 1996. gadā — 709, 1997. gadā — 599, 1998. gadā — 447, 1999. gadā — 326, 2000. gadā — 390, 2001. gadā — 300, 2002. gadā — 166, 2003. gadā — 78, 2004. gadā — 69, 2005. gada janvārī–decembrī — 64. Saskaņā ar Latvijas 2000. gada tautskaiti valstī dzīvoja aptuveni 10 tūkstoši ebreju.
1990. gadu beigās – 2000. gadu sākumā Latvijā darbojās ebreju skolas (papildus Š. Dubnova vārdā nosauktajai vidusskolai Rīgā tika atvērta reliģiskā skola meitenēm „Ohel Menahems — Or Avners“), bērnudārzi Rīgā un Daugavpilī. Lielu palīdzību cilvēkiem, kuriem ir vajadzīga palīdzība, ebreju izglītības attīstībā sniedz Latvijā darbojošās Džointa un Ebreju aģentūras pārstāvniecības.
No 1995. gada Rīgā reizi divos gados notiek starptautiskā zinātniskā konference „Ebreji mainīgajā pasaulē“, kas veltīta ebreju vēstures, filozofijas un kultūras problēmām, galvenokārt Baltijas valstīs. No 1998. gada Latvijas Universitātē darbojas Judaistisko pētījumu centrs, kura organizators un priekšsēdētājs — R. Ferbers (dzimis 1946. gadā), no 1993. gada — M. Dubina vārdā nosauktā zinātnieku kluba „Šamir“ priekšsēdētājs. 1990.–2003. gadā Latvijas un Rīgas galvenais rabīns bija Habada kustības pārstāvis N. Barkans (1923–2003). No 2003. gada sāka darboties Latvijas Ebreju kopienu padome (priekšsēdētājs A. Suharenko). Iznāk grāmatas par judaismu un par Katastrofu, tostarp konferences „Ebreji mainīgajā pasaulē“ materiāli. Rīgā iznāk ebreju kopienas ikmēneša izdevums „Gešarim“. Darbojas ebreju slimnīca.
Latvijā nav valstiskas antisemītisma. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vairākkārt uzsvērusi, ka ebreju kopiena „aktīvi piedalās aktuālāko valsts problēmu risināšanā… ir lojāla Latvijas valstij“. Vienlaikus valstī notiek antisemītiski incidenti. Tā, 1998. gada 2. aprīlī pie Rīgas sinagogas ieejas tika uzspridzināta bumba; likumpārkāpēji apgāna ebreju pieminekļus un sabiedriskās ēkas, iznāk antisemītiskā literatūra, galvenokārt krievu valodā, antisemītiskie periodiskie izdevumi. 2000. gada jūnijā tika apgānīts memoriāls Rumbulā, tajā pašā gada jūlijā uz ebreju memoriāla Rīgā parādījās svastikās attēls, 2003. gada septembrī tika apgānīta ebreju kapsēta, vairāk nekā 20 kapu pieminekļu tika gāzti un uz tiem uzzīmētas svastikā un uzrakstīti nacistu saukļi. 2005. gada decembrī tika gāzts hanukijas svečturis, kas bija uzstādīts vienā no pilsētas centrālajiem laukumiem. Antisemītiskajās akcijās aktīvu lomu spēlē Krievijas nacionālās vienotības kustības locekļi.
Latvijā tika veikti atkārtoti mēģinājumi, tostarp augstāko valsts varas orgānu, rehabilitēt latviešus, kuri Otrā pasaules kara laikā dienēja Vērmahta un SS vienībās. Tā, 1999. gadā Latvijas parlaments — Saeima pasludināja 16. martu par „karavīru dienu“, kas veltīta visu Otrā pasaules kara laikā kritušo latviešu karavīru piemiņai neatkarīgi no tā, kuras pusē viņi karoja. 2003. gada septembrī daudzi Saeimas locekļi un kultūras ministrs piedalījās Otrā pasaules kara laikā SS vienībās cīnījušos latviešu memoriāla atklāšanā.
Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Izraēlu tika nodibinātas 1992. gada 6. janvārī. Izraēlas vēstniecība tika atvērta Rīgā 1992. gada oktobrī, Latvijas — Telavivā 1995. gada februārī. No 2004. gada Latvijas vēstnieks Izraēlā — K. Eihenbaumsss, Izraēlas vēstnieks Latvijā no 2003. gada — G. Korens. Valstis sadarbojas zinātnes, kultūras, izglītības, ekonomikas jomās. Tā, 2005. gadā Latvijā bija reģistrēti 168 kopīgi latviešu-izraēliešu uzņēmumi. 2005. gada janvārī–martā Izraēlas eksports uz Latviju bija 3 606 993 milj. dolāru, imports no Latvijas — 1 689 368 milj. dolāru. Abu valstu valstsvīri apmainījās vizītēm. Tā, 1998. gada februārī Latvijas prezidents G. Ulmanis apmeklēja Izraēlu ar oficiālu vizīti, 2003. gada septembrī Knēseta priekšsēdētājs R. Rivlins apmeklēja Latviju ar oficiālu vizīti, 2006. gada februārī Izraēlu ar oficiālu vizīti apmeklēja Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.