Aleksandrovičs Mihails Davidovičs (23.06.1914., Bērzi Vitebskas guberņa, tagad Bērzpils, Latvija) - 2002.06.06., Minhene, Vācija) – muzikāls brīnumbērns, vēlāk - dziedātājs, kantors, KPFSR nopelniem bagatais mākslinieks, Staļina balvas laureāts . M. Aleksandroviča tēvs, autodidakts, bērnos ieaudzināja mūzikas mīlestību. Īpašu uzmanību viņš pievērsa Mišam, kurš 4 gadu vecumā atklāja skaidru, spēcīgu balsi un izcilu dzirdi. 1921. gadā M. Aleksandroviča vecāki nolēma pārcelties uz Rīgu, kur pieredzējuši skolotāji varētu attīstīt dēla spējas. Tajā pašā gadā 7 gadu vecumā M. Aleksandrovičs iestājās Ebreju Nacionālajā konservatorijā, mācījās pie E. Veisbeina un S. Zegora, kā arī R. Ratnera. 1923. gada 19. oktobrī Rīgā notika viņa pirmais publiskais koncerts, kas guva lielus panākumus. Vēlāk M. Aleksandrovičs uzstājās Rīgā un citās Eiropas pilsētās. Balss lūzuma periodā no 1927.gada līdz 1933. gadam viņš mācījies ģimnāzijā un spēlējis vijoli Rīgas konservatorijā.

Pirmo reizi pēc sešu gadu pārtraukuma 1933. gada 1. janvārī viņš sniedza solo koncertu Rīgā un tajā pašā gadā kļuva par kantoru Rīgas sinagogā, bet gadu vēlāk, 1934. gada augustā, pārcēlās uz Mančestru ( Lielbritānija), kur viņš kļuva par vietējās sinagogas galveno kantoru. Periodiski devās uz Itāliju, kur kopā ar slaveno tenoru B. Gigli pilnveidoja savu vokālo mākslu. No 1936.gada līdz 1940.gadam bija kantors Kauņā (Lietuva), tajā pašā laikā dziedāja operā. 1940. gadā viņš uzstājās radio Minskā (Baltkrievija), kopš 1941. gada kļuva par Vissavienības koncertu apvienības solistu, daudz ceļoja PSRS teritorijā. Otrā pasaules kara laikā viņš ar frontes brigādēm devās uz priekšējo līniju; no 1942.gada līdz 1943.gadam dzīvoja Tbilisi (Gruzija); no 1944. gada ar lieliem panākumiem uzstājās Maskavā un citās PSRS pilsētās. 1947. gadā viņam tika piešķirts KPFSR nopelniem bagatā mākslinieka tituls, 1948. gadā viņš kļuva par Staļina balvas laureātu.

20.gs. sešdesmitajos gados padomju amatpersonas viņu vajāja par aktīvu ebreju kultūras popularizēšanu, tāpēc viņa koncertdarbība ievērojami samazinājās. 1971. gadā viņš aizbrauca uz Izraēlu, kur līdz 1975. gadam kaloja kā čazans Telavivas sinagogās. No 1975.gada līdz 1979.gadam dzīvoja un kalpoja kā hazans Kanādā, no 1979.gada līdz 1983.gadam Ņujorkā, no 1983.gada līdz 1990.gadam - Holivudā, no 1990. gada līdz mūža beigām - Minhenē. Šajos gados viņš daudz koncertēja. Viņš dziedāja jidišā, ivritā, krievu, vācu, latviešu un itāļu valodās. Viņam piemita unikāla balss, perfekta vokālā tehnika un dikcija. Padomju Savienībā tika izdoti aptuveni 70 diski ar M. Aleksandroviča ierakstiem ar kopējo tirāžu 2 miljoni eksemplāru. 1991. gadā viņa dziedājums tika ierakstīts diskā «Izraēlas zelta balsis». Viņs ir memuāru «Es atceros …» (1992) autors.

G. Smirins, Volkovičs, I. Bajuls

Literatūra: Александрович М. Я помню… Москва, 1992; Ebreju žurnāls: www.jjew.ru//