Abramovičs (Reinis) Rafaels (dzimis 1880.gadā Dinaburgā, Vitebskas provincē, Baltkrievijā, tagadējā Daugavpilī, Latvijā, miris 1963.gadā Ņujorkā, ASV) - politiķis, publicists. Studējis Rīgas Politehniskajā institūtā, kopš 1899. gada piedalījies nelegālajā studentu kustībā Rīgā, par ko 1901. gadā izslēgts no Politehniskā institūta. Tajā pašā gadā viņš pievienojās Bundam un pabeidza izglītību Lježā (Beļģija). 1905. gadā viņš bija Bunda Centrālās komitejas loceklis, 1906. gadā kļuva par KSDSP Centrālās komitejas locekli. 1905. gadā bija Bunda kandidāts Otrajā Valsts domē. Viņš tika arestēts vairākas reizes. 1907. gadā viņš kļuva par KSDLP 5. kongresa kandidātu, taja laikā pievienojoties menševikiem. 1910. gadā viņš tika izsūtīts uz Vologdas provinci, no kurienes 1911. gadā aizbēga uz ārzemēm. Atgriežoties Krievijā 1917. gadā, viņš kļuva par vienu no menševiku līderiem un Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas locekli. Kādu laiku pēc Oktobra sociālistiskās revolūcijas viņš ticēja pakāpeniskas padomju režīma demokratizācijas iespējai, iebilda pret Bunda apvienošanos ar boļševiku partiju un bija viens no neatkarīgā Sociāldemokrātiskā Bunda (1920. gada aprīlis) dibinātājiem. 1920. gada beigās viņš devās uz Berlīni. 1921. gadā viņš kopā ar L. Martovu Berlīnē nodibināja menševiku izdevumu «Sociālistu biļetens», kura redaktors palika gandrīz līdz savai nāvei. No 1923.gada līdz 1929.gadam viņš bija Sociālistu internacionālās izpildkomitejas loceklis. 1939. gadā viņš pārcēlās uz Parīzi, bet 1940. gadā - uz Ņujorku. Viņš ir vairāku vēstures un žurnālistikas darbu autors, tostarp memuāriem «Divās revolūcijās», kas izdots 1944.gadā un «Padomju revolūcija, 1917-1939» – izdota angļu valodā 1962.gadā.