Ebreju nacionāli demokrātiskā partija (ENDP). Pazīstama arī kā tautnieciskā partija, nacionālie demokrāti, Ebreju tautas partija (?). Acīmredzot sāka darboties agrāk par visām citām ebreju partijām Latvijā — laikrakstā „Segodnja„ tā ir pieminēta jau 1919. gadā. Presē ENDP bieži dēvēja par Folks-partei, bet partijas biedrus — par tautniekiem. Tomēr šo organizāciju nevar pielīdzināt Folks-partei, kuru 1929. gadā dibināja S. Dubnovs, V. Lackis-Bertolds, I. Jefroikins un M. Kreiniņš. ENDP apvienoja ebreju inteliģences aprindas, kas neatbalstīja cionisma idejas. ENDP ideoloģi P. Mints, J. Landau, L. Fišmanis raksturoja to kā centra partiju. Viņi uzskatīja, ka, tā kā 95% ebreju ir ticīgi, pret tiem nevar piemērot „baznīcas atdalīšanas no valsts“ principu, tas ir, reliģijas atdalīšanu no tautības. Tomēr viņi nepieņēma arī cionistisko risinājumu ebreju jautājumā, uzskatot, ka „tehnisku un ekonomisku grūtību dēļ masveida pārcelšanās uz Palestīnu ir neiedomājama. Tādēļ cionisms nevar kalpot par pamatu partijai, kas ved reālu politiku„. \
Valodas jautājumā (jidišs vai ivrits) ENDP deklarēja kompromisa ceļu, vienlaikus pieļaujot ebreju skolu eksistenci ar krievu vai vācu mācību valodu (pēc vecāku izvēles). Nacionālie demokrāti (J. Landau, P. Mints, L. Fišmanis) šādi traktēja valodas mācīšanas jautājumu ebreju skolās. \
Ivritu kā dzimto valodu viņi uzskatīja par zaudētu: diasporas ciešanu laikā, — rakstīja viņu laikraksts „Narodnaja mysl“, — bībeliskā valoda zaudēta kā dzimtā, ģimenes, „sava runāta valoda tika aizgūta no tautām, kuru vidū dzīvoja„. Ivritu viņi pakļāva mazākai kritikai. „Narodnaja mysl“ norādīja, ka ivrits ir augstu cienīts. Taču tā nav lielākās daļas ebreju ģimenes valoda, tā gandrīz nepastāv diasporā, un nav cerību uz tās atdzimšanu šeit. No tā viņi secināja, ka mācību priekšmetu apguve ivritā norit lēni, un tas kavē skolēnu attīstību.\
Jidišu nacionālie demokrāti uzskatīja par otršķirīgu valodu. Tā pamatā, viņi teica, ir vācu dialekts ar senebreju, krievu, poļu, mazvāciešu un pat (pēc emigrācijas uz ASV) angļu vārdu piejaukumu. Tāpēc jidišs dažādās vietās ir atšķirīgs, un polijas ebrejs ne visai viegli sapratīs krievijas ebreju. Pēc viņu domām, jidišs nav prestiža, daudzi to nepārzina. Jidišs, viņi teica, nav cienīts pat to cilvēku vidū, kas tajā runā. Ebreji to neatzīst par nacionālo valodu. Pievilcība tam ir ļoti vāja. Tam ir maz izredžu kļūt par vispārtautisku valodu, jo tam trūkst vēsturiskā prestiža. Jidiša literatūra nav tik vērtīga kā agrākā literatūra, tādēļ mācīšana jidišā ir nepieļaujama. Turklāt, viņi teica, jidišs ved uz „skolēnu ģermanizēšanu„. Tā galvenokārt ir ģimenes valoda. Nav grūti saskatīt, ka ENDP biedru vērtējums par jidiša valodu bija ļoti subjektīvs un daudzas viņu dotās raksturojumu (neliels prestižs, mazā literatūras vērtība, nerespektēšana no tās runātāju puses, mazā izplatība u.c.) bija mākslīgi pievilktas.\
Daļai Latvijas ebreju dzimtā valoda bija krievu vai vācu valoda. Nacionālie demokrāti atzina, ka krievu vai vācu valodas ved pēc viņu izteiciena uz augošās paaudzes rusificēšanu (vai ģermanizēšanu), jo trūkst nacionālā elementa. Tomēr, viņi uzskatīja, valoda tiek izvēlēta, pamatojoties uz praktiskiem apsvērumiem, un tas ir vecāku lēmums. Turklāt viņi uzskatīja, ka Latvijas ebrejiem krievu un vācu valodas kalpoja par pieslēgšanās līdzekli pasaules kultūrai.\
ENDP koncepcija realizējās, piemēram, Rīgas ebreju pilsētas ģimnāzijā. Šeit mācību valoda bija krievu, bet tika mācīti „speciālie ebreju priekšmeti — ebreju vēsture, ivrits, jidišs un literatūra šajā valodā. Nacionālie demokrāti cīnījās par tiesībām ebreju bērniem mācīties jidišā, ivritā, krievu un vācu valodās. Uzrunā vecākiem viņi rakstīja: „Tikai Latvijā „cionisma“ vadoņi uzskata par iespējamu varmācīgi rīkoties pret 90% ebreju iedzīvotāju gribas, aizliedzot jebkuru mācību valodu, izņemot jidišu un ivritu„. Tomēr polemikā par mācību valodu ebreju skolās nacionālie demokrāti nebija galvenajos lomās. \
Runājot par ebreju stāvokli un antisemītismu, partijas vadītājs, tiesību zinātņu profesors P. Mints (vienīgais ebreju ministrs Latvijā, iecelts valdībā pēc Antantes valstu spiediena) uzskatīja, ka neatkarīgajā Latvijā ebreju tiesību ierobežojumi nav iespējami, bet daļas latviešu antisemītismu kvalificēja kā cara laiku atlieku, „kas neapšaubāmi pazudīs pēc 15–20 gadiem“. P. Mints pat nelietoja šo terminu attiecībā uz latviešiem, dodot priekšroku runāt par daļas latviešu iedzīvotāju nepatiku pret ebrejiem.\
1922.–1925. gadā ENDP izdeva iknedēļas laikrakstu „Narodnaja mysl„. Laikraksta redaktors bija M. Rozovskis, aktīvi autori — K. Arabažins, M. Vaintrobes, V. Ladinskis, J. Oksnere, S. Poznere, B. Haritons, V. Hovins, E. Škļars. „Narodnaja mysl“ deklarēja sevi kā „demokrātiskās ebreju sabiedrības orgānu„. Laikraksta deklarācija arī raksturo ENDP galvenās nostādnes. Laikraksta darbinieki savu uzdevumu saskatīja cīnīties par faktisko ebreju vienlīdzību Latvijā, veicināt ebreju sadarbību ar citām Latvijas tautām valsts celtniecības darbā, uzstāties pret jebkuriem antisemītisma izpausmes veidiem, realizēt veselīga ebreju nacionālisma un ebreju ekonomiskā redzesloka politiku. Pēdējais tika traktēts kā aicinājums uz sociāli profesionālu līdzsvaru ebreju sabiedrībā. Cionisma kritika šajā izdevumā bija mērena. „Narodnaja mysl“ iznāca līdz 1925. gadam. Viens no tās izdošanas pārtraukšanas iemesliem bija tas, ka tā neizturēja konkurenci ar lielāko Latvijas krievvalodīgo laikrakstu „Segodnja„.\
ENDP un tai tuvās aprindas arī mēģināja izveidot laikrakstu jidiša valodā. Tas bija laikraksts „Lecte Naies“. Tas iznāca no 1925. gada janvāra līdz maijam. Starp tā darbiniekiem bija L. Grībeoks, Z. Levitass, M. Finkelšteins, Z. Kalmanlovičs (redakcijas vadītājs), H. Akcins, L. Veinermans, V. Hervahs, C. Hercbahs, N. Dimeništeins, M. Šraibers, ārzemju autori. Pēc virziena laikraksts bija anticionistisks izdevums. To raksturoja dogmatiska cionisma kustības un ivritu noraidīšana. Tā, laikraksts pat neinformēja lasītājus par tādu nozīmīgu notikumu ebreju dzīvē kā Jeruzalemes Universitātes atklāšana (1925. g.), asi kritizēja laikrakstu „Das Folk„ par cionisma un hebraisma atbalstīšanu. Tas viss, it īpaši, sekmēja lasītāju un līdzekļu skaita samazināšanos, un 1925. gada 22. maijā laikraksta izdošana tika pārtraukta.\
ENDP tuvā organizācija „Ahdut“ („Vienotība„) 1927.–1930. gadā krievu un vācu valodās izdeva tāda paša nosaukuma ikmēneša žurnālu ebreju inteliģencei. Žurnālu rediģēja M. Grajevskis. Tajā publicējās S. Bergmanis, B. Hercfelds, N. Pereferkovičs, M. Centneršvers. Žurnāls „Ahdut“ savu galveno uzdevumu saskatīja ebreju mazākumtautības interešu aizstāvēšanā. Kaut kādā ziņā šīm organizācijām pēc idejām bija tuvs N. Kaplana redakcijā vācu valodā 1929.–1931. gadā sestdienās iznākošais iknedēļas laikraksts „Rigaer Judiše Rundšau„ („Rīgas ebreju apskats“), kas par savu mērķi uzskatīja dažādu Latvijas ebreju slāņu apvienošanu un redzēja sevi kā saistošo posmu starp ebrejiem un citām Latvijas etniskajām grupām (tādā pašā pozīcijā stāvēja arī vēl viena ebreju izdevuma vācu valodā — laikraksta „Vindaueše Caitung„ („Ventspils laikraksts“, kura redaktors bija L. Kopelovičs) autori).\
ENDP nekādā būtiskā ietekmē neizjuta. Tā, pirmās Saeimas vēlēšanās, piemēram, Daugavpilī par tās kandidātiem nebalsoja neviens vēlētājs, bet 1925. gada vēlēšanās partijas saraksts savāca tikai 87 balsis. Pat Daugavpils ebreju kopienas vadības vēlēšanās 1920. gadā „tautnieki„ spēja ievēlēt tikai vienu pilnvaroto. Ne labāk klājās arī citās apdzīvotajās vietās. Tā 1931. gadā ENDP mēģināja apvienoties ar bepartijisko ebreju organizāciju „Ahdut“, ar kuru nacionālie demokrāti parasti blokējās vēlēšanās. Šā apvienošanās rezultātā radītā organizācija — Ebreju progresīvā apvienība — Saeimas vēlēšanās cieta neveiksmi.
Pēc apvērsuma ENDP tika slēgta.